“Vai nebaidāties, ka visa šī koncentrēšanās uz draudzību ar draudzīgu Die-
vu mazinās cilvēkos dievbijību?” Šādu jautājumu man uzdeva kāds mācītājs
draudžu konferencē, ko nesen apmeklēju. Esmu dzirdējis arī citus cilvēkus
raizējamies par šo tēmu.
Jautājums noteikti jāaplūko nopietni, jo daudziem, šķiet, grūti godāt Dievu
gan kā visvarenu Radītāju, gan kā mīļu Draugu. Kā jau ļaudis to demonstrēja
Sinaja kalna pakājē, tiklīdz bailes bija pāri, tiklīdz netika izrādīta vara un ma-
jestāte, visa godbijība bija vējā. Kamēr vien zibeņi zibsnīja un zeme drebēja zem
viņu kājām, israēlieši bija gatavi apsolīt Dievam jebko. Daži saka – šāda trīcoša
padevība ir ‘īstā dievbijība’. Tomēr drīz vien pēc tam, kad zibens un pērkons
bija pāri, tauta uzsāka mežonīgu deju ap zelta teļu! (Skat. 2. Moz. 32.)
Kamēr Jēzus brīnumainā kārtā paēdināja tūkstošiem cilvēku, dziedināja
slimos un uzcēla mirušos, cilvēki bija gatavi Viņam kalpot un kronēt Viņu par
savu Ķēniņu. Bet, kad Jēzus saviem ienaidniekiem atbildēja ar tik lielu lēnprā-
tību, kad Viņš izturējās pret grēciniekiem ar tādu cieņu un pacietību, kad Viņš
paskaidroja, ka Viņa valstība netiks nodibināta ar varas darbiem, kad Golgātā
Viņš ļāvās tikt mocīts, vairums sekotāju vai nu atstāja Viņu, vai arī izsmēja
Jēzus apgalvojumu, ka Viņš ir Dieva Dēls.
Jūda bija viens no tiem, kas žēlsirdību noturēja par vājuma izpausmi. Kad
Jēzus nometās ceļos viņa priekšā, lai mazgātu viņa kājas, Jūda nicināja Viņu
par šo pazemību. Dievs, ko Jūda cienītu, nekad sevi šādi nepazemotu.
Kas jums izraisa vairāk cieņas – biedējoša Dieva spēka parādīšana Sinaja
kalnā vai arī aina, kurā lielais Radītājs Eļļas kalnā klusi raud? Ja notikumos uz
Sinaja un Eļļas kalna redzam Dievu gan kā majestātisku Ķēniņu, gan kā žēl-
sirdīgu Draugu, tad esam iemācījušies Viņu pielūgt tā, kā Viņš to vēlas, – bez
bailēm, ar cieņas pilnu attieksmi, kā Draugu.
Šādiem draugiem ir iespējama skaidrāka izpratne par Dieva ceļiem, jo tad
Viņš spēj runāt ar tiem atklātāk. Pretstatā tikai padevīgiem kalpiem draugi
dedzīgi vēlas uzzināt vairāk par To, ko viņi tā apbrīno. Noraizējušies par Dieva
47
reputāciju – kā jau draugi –, viņi parādīs, ka viņiem uzticētā informācija, ko
citi varētu pārprast vai pat manipulēt ar to, ir drošās rokās.
Dievs var viņiem atklāt savu maigumu, zinot, ka tas netiks nicināts, jo draugi
to nepārpratīs kā vājuma pazīmi. Viņš var tiem paziņot, ka neko nevērtē augstāk
par viņu brīvību, nebaidoties, ka viņiem zustu cieņa pret kārtību un disciplīnu.
Viņš var parādīt, ka ir ārkārtīgi piedodošs, neriskējot, ka draugi varētu sākt
attiekties pret grēku nenopietni. Dievs var pārliecināt savus draugus, ka nevajag
baidīties no Viņa, zinot, ka tas nesamazinās viņu cieņu un apbrīnu.
Jēzus ļoti tieši brīdināja savus draugus par briesmām, ja viņi šādā vērtīgā
informācijā dalītos ar personām, kas nav gatavas vai spējīgas to uzņemt, vai
tādām, kam tā šķistu pat apvainojoša. Tuvojoties Kalna Svētrunas brīnišķīgā
Dieva apraksta beigām, Viņš nopietni piekodināja: “Nedodiet svētumu suņiem
un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka viņas ar savām kājām tās nesamin
un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa.” (Mat. 7:6) Ja tas šķiet pārāk skarbi teikts,
tad attieksme, kādu Jēzus saņēma savos nākamajos trīs kalpošanas gados, pie-
rādīja šī brīdinājuma patiesīgumu.
Draugi nerunā “mīklaini”
Iedomājieties Dievu jums sakām, ka Viņš var ar jums runāt tā, kā ne ar
vienu citu cilvēku, jo jūs esat Viņa draugs. Mozus saņēma šādu komplimentu,
un interesanti, kā gan viņš jutās, kad dzirdēja Dievu skaidrojam Mirjamai un
Āronam, ka ar viņu abu brāli Viņš var runāt pat skaidrāk nekā ar praviešiem.
Mirjama un Ārons kļuva greizsirdīgi uz Mozus un Dieva īpašajām attiecībām,
lai gan Mozus sevi aprakstīja kā pazemīgu, lēnprātīgāku “nekā visi citi cilvēki
virs zemes” (4. Moz. 12:3). Atceros, kā bērnībā domāju – ja jau Mozus pats ir
sarakstījis šo pantu par sevi, tad nu gan nav bijis īpaši pazemīgi tā lielīties ar savu
pazemību! Taču vēlāk es sapratu, ka, lai atzītu savu lēnprātību, ir nepieciešama
diezgan liela deva pazemības. Lēnprātība reti ir tā īpašība, ko apbrīno līderos.
Prezidenta vēlēšanu laikā kandidāti nelielās ar savu ārkārtējo lēnprātību un
pazemību kā iemeslu viņu kandidēšanai uz šo augsto amatu!
Viens no pirmajiem dzejolīšiem, ko man iemācīja māte, sākās ar vārdiem:
“Maigais Jēzu, lēnprātīgs Tu; uzlūko, lūdzams, šo bērniņu.” Man toreiz šis dzejolis
šķita ļoti skaists. Īstenībā man tas patīk joprojām. Tomēr daudzi cilvēki, pie
kuriem Jēzus atnāca, lai pastāstītu par savu Tēvu, nicināja Viņu par šo maigumu,
tieši tā, kā pravietis Jesaja to bija paredzējis jau iepriekš (skat. Jes. 53:3,7).
Pirms daudziem gadsimtiem Dievs lēnprātīgajam Mozum bija teicis, ka kādu
48
dienu Viņš no Israēla tautas cels pravieti, “kāds tu esi” (skat. 5. Moz. 18:15-18).
Jēzus atpazina, ka šis pravietojums attiecas uz Viņu (skat. Lūk. 24:27,44; skat. arī
Ap. d. 3:17-26). Un Mozus noteikti ir noraudzījies ar lielu interesi un apbrīnu,
kā Dieva Dēls tik laipni un pazemīgi izturējās pret dažādiem cilvēkiem un pat
saviem ienaidniekiem.
Pirms Jēzum bija jātop sistam krustā, Mozus ieradās uz Apskaidrošanas
kalna, lai ar Viņu aprunātos. Pravietis Elija viņiem pievienojās, un visi trīs –
divi vīri un viņu Dievs Radītājs, šoreiz cilvēka veidolā, – runāja ‘vaigu vaigā’ kā
draugi. Lūka raksta, ka viņi runājuši par smago atraidījumu un ciešanām, kas
Jēzum būs jāpārcieš (skat. Lūk. 9:28-36; skat. arī Mat. 17:1-8, Marka 9:2-8).
Lai arī tik daudzi nicināja Jēzu par Viņa lēnprātību, vai, jūsuprāt, Mozum
bija kauns tur stāvēt kopā ar savu Kungu? Kāds gan gods būt identificētam ar
maigo un lēnprātīgo Jēzu! Mozum nebija kauns sevi pašu 4. Mozus grāmatā
aprakstīt kā lēnprātīgāku “nekā visi citi cilvēki virs zemes”. Būt šādam cilvēkam
nozīmē līdzināties Dievam.
Tomēr šīs Mozus īpašības, šķiet, neizraisīja viņa brālī un māsā cieņas pilnu
attieksmi. Tad Dievs izsauca visus trīs pie sevis. Āronam un Mirjamai tika
pavēlēts iznākt soli uz priekšu, un Dievs sacīja:
“Klausieties tagad Manus vārdus! Ja jūsu vidū ir pravietis,
tad Es, Tas Kungs, viņam atklājos vai nu parādībās, vai Es ar
viņu runāju sapņos. Ne tā, kā ar Manu kalpu Mozu, kas visā
Manā namā ir uzticams; vaigu pret vaigu Es ar to runāju un
ne ar parādībām, ne ar mīklām, un redzēdams mani, viņš ir
redzējis Tā Kunga vaigu; kādēļ jūs nebīstaties runāt pret Manu
kalpu Mozu?” (4. Mozus 12:6-8)
Ievērojiet, ka Dievs joprojām runā par savu draugu Mozu kā par kalpu.
Pirms tam bija aprakstīts, kā Dievs runājis ar Mozu “vaigu vaigā kā ar draugu”
(2. Moz. 33:11). Tomēr draudzība ar Dievu neizslēdz kalpošanu. Pats Jēzus
rādīja mums piemēru, būdams kalpojošs draugs.
Runājot atklāti par Tēvu
Drīz pēc tam, kad Jēzus bija izteicis savu draudzības piedāvājumu, kas apraks-
tīts Jāņa 15:15, Viņš sacīja, ka drīz sāks runāt ar viņiem par Tēvu skaidrāk nekā
līdz šim. Viņš paskaidroja, ka līdz šim ar tiem runājis līdzībās un metaforās –
‘mīklās’, valodā, kādā viņam nebija vajadzības runāt ar Mozu. “To Es jums
līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet
49
tieši stāstīšu par Tēvu.” (Jāņa 16:25)
Cik drīz šī stunda pienāca? Mācekļi laikam gan domāja, ka uzreiz. Uz Jēzus
īso, bet nozīmīgo apgalvojumu par Tēvu mācekļi atbildēja: “Redzi, tagad Tu
runā tieši un ne vairs līdzībās.” (Jāņa 16:29) Salīdziniet ar Jēzus vārdiem nāka-
majā brīdī, paredzot, ka mācekļi Viņu atstās. “Tā stunda ir pienākusi, patiesi,
tā ir klāt…” (Jāņa 16:32)
Jēzus savu tiešo apgalvojumu izteica aramiešu valodā. Jānis to pārtulkoja
sengrieķu valodā. Savukārt mēs Jāņa rakstīto lasām tulkotu latviešu valodā.
Tomēr mums nav jāsatraucas, ka vairākkārtējās tulkošanas rezultātā kaut kas
no oriģinālās domas varētu būt kļuvis neskaidrs. Daudzie šīs rakstvietas va rianti
būtībā ir vienādi. Lūk, tulkojums no angļu Jaunās internacionālās versijas:
“Lai gan Es esmu runājis ar jums mīklaini, nāk laiks, kad Es
vairs neizmantošu šādu valodu, bet stāstīšu skaidri par savu
Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsiet manā vārdā. Es nesaku, ka Es lūgšu
ko Tēvam jūsu labā. Nē, Tēvs pats mīl jūs, jo jūs esat mani
mīlējuši un ticējuši, ka Es esmu nācis no Dieva. Es atnācu no
Tēva un ierados šajā pasaulē; tagad Es šo pasauli atstāju un
dodos atpakaļ pie sava Tēva.” (Jāņa 16:25-28, NIV)
Man īpaši patīk 27. pants Noksa Bībeles tulkojumā: “Jo Tēvs pats ir jūsu
draugs, kopš jūs esat kļuvuši mani draugi…” Monsinjors Nokss (Knox) tulkoja
šo rakstvietu no latīņu manuskripta, kas savukārt bija tulkots no grieķu valo-
das. Gan latīņu, gan grieķu valodā vārdiem ‘mīlestība’ un ‘draugs’ ir viena un
tā pati sakne.
Vai Jēzus teiktajā par Tēvu ir kas tāds, kas šķiet skaidrāks un mazāk tēlains
nekā pirms tam? Es tajā atrodu vienkāršus vārdus, kas skanētu tā: “Es nesaku
jums, ka es ko lūgšu Tēvam jūsu labā, jo Tēvs jau pats jūs mīl.”
“Goodspeed” Bībeles versijā šis teksts tulkots šādi: “Es neapsolu jums, ka
būšu jūs aizbildnis Tēva priekšā, jo Tēvs jau pats jūs mīl.”
Mācekļi kā draudzīga Dieva draugi tika iedrošināti savas lūgšanas raidīt
uzreiz Tēvam. Nebija nepieciešams, ka viņu vietā tās pie Tēva pienestu Jēzus.
Tomēr Jēzus teica: “Lūdziet Manā vārdā!” Tas, protams, nenozīmēja, ka
Dievs nelabprāt uzklausītu lūgšanu, ja tai nesekotu Viņa Dēla vārds. Jēzus vār-
da pieminēšana tikai parāda mūsu pateicību un apzināšanos – ja Dieva Dēls
nebūtu mums parādījis patiesību par Tēvu, mēs nezinātu, kā pie Viņa vērsties.
Iespējams, mums pat nebūtu vēlēšanās to darīt.
Šajā ziņā mums patiešām ir bijis vajadzīgs kāds ‘starpnieks’, kas ‘aizlūgtu’
50
par mums. Visi angļu valodas vārdi ‘intercede’, ‘intervene’ nāk no latīņu va-
lodas un pamatā nozīmē ‘būt pa vidu’, ‘būt starp’ divām personām. Ik reizi,
kad lūdzam Jēzus vārdā, mēs pateicamies Dievam par Kristu, mūsu Vidutāju,
kurš atnāca, lai celtu tiltu starp mums un Dievu un atklātu patiesību par mūsu
mīlošo Debesu Tēvu.
Pateicoties Jēzum, mēs zinām, ka varam sarunāties ar Debesu Tēvu, “kā
draugs runā ar Draugu”. Starp mums un Dievu nav nepieciešams vēl kāds
draugs, jo Dievs pats ir mūsu Draugs.
Kāpēc gan Jēzus izvēlējās tieši šādu informāciju vēstījumam par savu Tēvu
un kāpēc tieši brīdī īsi pirms savas krusta nāves? Vai tajā bija kas tāds, par ko
mācekļiem vajadzēja atcerēties, piedzīvojot nākamo dažu stundu notikumus?
Vai tur bija kas tāds, ko mācekļiem vajadzēja skaidri apzināties, lai nepārprastu
Viņa upuri?
Priedēkļa ne- mīklainā izgaišana
Lai cik dīvaini arī tas nebūtu, ne jau katrs priecājas, izdzirdot Jēzus skaidro
vēsti par Tēvu Jāņa evaņģēlija 16. nodaļā. Es reiz pat dzirdēju kādu garīdznieku
to pasludinām par ‘nolādētu ķecerību’. “Ja Jēzus neaizlūdz par mums sava Tēva
priekšā,” viņš turpināja, “mums nav nekādu cerību tikt glābtiem.”
Esmu pārliecināts, ka šis garīdznieks neaptvēra, ka nolād paša Jēzus teiktos
vārdus. Tāpēc es pieskaitu viņu pie tiem cilvēkiem, kas, lasot Jāņa 16:26, netī-
šām izlaiž priedēkli ne-. Jēzus teica: “Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par
jums.” Daudzi lasītāji nez kāpēc to nepamana. Neskaitāmās oficiālās svinībās
un dažkārt pat publikācijās esmu redzējis šo pantu citētu bez šī priedēkļa – kā
apsolījumu, ka Jēzus patiešām lūgsies savam Tēvam par mums. Daži cilvēki bija
ļoti izbrīnīti, kad pievērsu viņu uzmanību trūkstošajai zilbei. Esmu pat dzirdējis
mācītājus atzīstamies – ja šis ne- tiešām ir panta neiztrūkstoša daļa, tad viņiem
nav ne jausmas, ko lai iesāk ar šo tekstu. Citi to vienkārši ignorē.
Kāds pasniedzējs skaidroja to šādi: “Tā kā Kristus īstenībā ir Vidutājs starp
mums un Tēvu, Jāņa 16:26 ir sarežģīts paradokss.” Ar to viņš, protams, domāja
Kunga izteikto ne-. Tomēr Jēzus neteica, ka te būtu kas grūti saprotams. Tieši
otrādi, Viņš teica, ka runā tieši un skaidri saprotami!
Izdevība pajautāt
Mācekļi palaida garām vēl vienu iespēju izturēties tā, kā draugiem pieklā-
jas, un uzdot dažus jautājumus, kā jau draugi parasti to dara. Viņi varēja kaut
51
pajautāt, vai Jēzus patiešām to bija teicis visā nopietnībā.
“Vai Tu gribi teikt, ka nav nepieciešams, lai Tu aizlūgtu savam Tēvam par
mums? Tad kāpēc Mozum pie Sinaja kalna tika pavēlēts izveidot veselu pries-
teru sistēmu?”
“Vai tad tas neietilpst augstā priestera pienākumos – būt par vidutāju starp
Dievu un grēciniekiem?” (Skat. 3. Moz. 16.)
“Vai tad Mozum nebija īpaši jālūdz Dievs, lai Viņš neizlietu savas dusmas
pār grēcīgo tautu?”
“Vai Mozus pats nerakstīja, kā viņam bija veicies, izmainot Dieva nodo-
mus?”
Mācekļi būtu varējuši vērst Jēzus uzmanību kaut vai uz 2. Mozus 32:11-14,
kur rakstīts: “Tad Mozus par viņiem aizlūdza Tā Kunga, sava Dieva priekšā un
sacīja: ‘Ak, Kungs! (..) Remdini savu dusmu karstumu un apžēlojies par savu
tautu, ka Tu to neizposti. (..)’ Tad Tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš
savai tautai bija gribējis darīt.”
“Vai Tu, Kungs, gribi teikt, ka pat Mozus to pārprata?”
Mūsdienās, kad mums ir priekšrocība lasīt Apustuļa Pāvila Vēstuli ebre-
jiem, mēs varētu uzdot vēl kādu jautājumu: “Jēzu, ja jau augstā priestera amats
simbolizēja to darbu, ko Tu nāci veikt uz šīs zemes un turpini to darīt, kopš esi
atgriezies pie Tēva, tad kāpēc Tu teici, ka īstenībā Tavas aizlūgšanas par mums
nav vajadzīgas? Un kāpēc tādi labi draugi kā Jānis un Pāvils, par spīti Tevis
sacītajam, Jaunajā Derībā tevi aino kā Advokātu, kas aizbilst par mums Debesu
tiesas sēdē (skat. 1. Jāņa 2:1; Rom. 8:34)? Vai arī viņi pārprata? Vai arī Jānis
vēlāk ir pārklausījies, rakstot, ka Tu turpināsi aizlūgt par saviem mācekļiem
Tēva priekšā, lai gan Tu tikko teici, ka to nedarīsi?” (Skat. Jāņa 17:6-26.)
Es vēlētos, kaut Jānis būtu lūdzis Jēzu paskaidrot tuvāk, ko bija teicis par Tēvu.
Tad viņš būtu pierakstījis šo nenovērtējamo atbildi, un mēs to lasītu vēl šodien.
Tomēr, lasot Svētos Rakstus, mēs varam nojaust, ko Jēzus būtu atbildējis.
“Es neesmu nācis, lai būtu pretrunā ar Mozu”
Jēzus būtu varējis iesākt skaidrot ar tiem pašiem vārdiem, ko reiz bija teicis
saviem kritiķiem, ka Viņa mācības esot pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. “Ne-
domājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis
tos atmest, bet piepildīt.” (Skat. Mat. 5:17.)
Tad, kā paradis atbildēt uz šādiem jautājumiem, Jēzus būtu varējis norādīt
uz vēsturisko iemeslu, kāpēc Dieva tautai vajadzīgs vidutājs starp viņiem un
52
Debesu Tēvu. Viņš varētu atgādināt mācekļiem, kā Dievs nonāca no Sinaja kalna,
lai runātu ar savu tautu; kas Viņam bija jādara, lai pievērstu tās uzmanību; cik
pārbijušies tad bija cilvēki un kā lūdzās Mozu, lai neļauj Dievam tieši uzrunāt
viņus, citādi viņi tikšot iznīcināti.
“Runā tu uz mums, mēs tev klausīsim, bet lai Dievs nerunā uz mums, citādi
mēs mirsim.” (Skat. 2. Moz. 20:18,19.)
“Redziet,” Jēzus tad būtu sacījis, “tie bija cilvēki, kas starp biedējošo Dievu
un sevi gribēja kādu, kas būtu šī Dieva draugs. Bet jūs, mani mācekļi, zināt,
ka Es esmu Tas, kas toreiz runāja no Sinaja kalna. Vai jūs no Manis baidāties?
Esmu lūdzis jūs būt Maniem draugiem. Jūs zināt, ka ir droši apsēsties un runāt
ar Mani atklāti.”
“Es negribēju nevienu vidutāju”
Tad Jēzus skumji turpinātu: “Man būtu sagādājis lielu prieku šādi runāt ar
saviem ļaudīm tur, tuksnesī. Es negribēju nevienu mūsu starpā; it kā Es patiesi
nemīlētu paša bērnus. Bet viņi Mani nepazina tik labi kā jūs tagad. Pirmkārt,
viņi bija tik negodbijīgi. Pie tam viņi bija pārbijušies. Es nespēju viņiem pavēlēt
nebaidīties. Kā jau jūs saprotat, uzticēšanos un draudzību nevar pavēlēt. Tāpēc
līdz brīdim, kad viņi Mani labāk iepazītu, es piekritu, ka Mozus kalpo kā vi-
dutājs mūsu starpā. Viņiem no Mozus nebija bail, savukārt Mozus nebaidījās
no Manis.
Protams, starp Mani un Mozu nebija vidutāja. Viņš Mani patiesi pazina un
bija Mans draugs. Arī starp Mani un manu draugu Ābrahāmu nebija neviena
vidutāja, kad viņš tik brīvi ar Mani sarunājās par Maniem plāniem attiecībā
uz Sodomas iedzīvotājiem. Tāpat nebija neviena vidutāja starp Mani un Ījabu,
kad viņš nebaidījās brīvi izteikt savas jūtas. Viņa draugi domāja, ka tas Mani
sadusmos, bet es jutos pagodināts par izrādīto uzticēšanos.
“Un tagad,” Jēzus, iespējams, šādi noslēgtu savu runu, “Es pats esmu atnā-
cis, lai būtu starpnieks, – kā jau Es Mozum to biju solījis. Daudzi var pārprast
Manas ierašanās mērķi. Daudzi varbūt no visas sirds tencina Dievu par to, ka
Viņš mani – lēnprātīgo – ir sūtījis kā starpnieku starp viņiem un aizvainoto
Debesu Tēvu, it kā es būtu laipnāks par Viņu.
Bet jūs zināt, kas Es patiesībā esmu. Jūs esat redzējuši, ka Jesaja ir runājis
patiesību, pravietojot, ka Miera Valdnieks īstenībā ir pats Dievs. (Skat. Jes. 9:6.)
Sakiet man taisnību, vai jums ir vajadzīgs kāds, kas jūs no Manis aizsargātu?
Ja nē, tad jums nav vajadzīgs neviens cits, kas aizsargātu jūs no Tēva. Kad jūs
53
tik nejauki uzvedāties vakariņu laikā – vai starp jums un Dievu bija kāds, kad
Es mazgāju jūsu netīrās kājas? Un Es gribu, lai jūs to atcerētos arī turpmāk, ka
tad, kad es mazgāju Jūdas kājas, nebija neviena starp viņu un viņa Dievu.
Esmu ar jums runājis, cik vien tieši un skaidri spēju, – ka Tēvs jūs mīl tikpat
ļoti, cik Es. Viņš ir tikpat draudzīgs un piedodošs kā Es; ceru, ka esat Mani
iepazinuši. Viņš tikpat labprātīgi būtu mazgājis arī jūsu netīrās kājas.
Bet nu Man jātiek sistam krustā. Es vēlos, lai jūs būtu kopā ar Mani Golgātas
kalnā. Vēlos, lai jūs redzētu, kā Es mirstu. Iespējams, tas jums palīdzēs skaidrāk
saprast to, ko centos jums pastāstīt par Tēvu.”
Skumji, ka no divpadsmit mācekļiem Jānis bija vienīgais, kas to redzēja.
Vismaz viņš visu dzirdēto un redzēto pierakstīja.
Kurš mūs mīl vairāk – Jēzus vai Debesu Tēvs?
Reiz ģimenes svētbrīdī, kad manai jaunākajai meitai bija tikai seši gadi, mēs
no kristīgā žurnāla lasījām kādu bērniem domātu stāstu. Tajā bija dramatisks
ainojums, kā Jēzus stāv sava Tēva priekšā un lūdz Viņam piedošanu – it īpaši
par tiem bērniem, kas nav labi uzvedušies!
“Tēti,” Alise noraizējusies iejaucās, “vai tas nozīmē, ka Dievs nemīl mūs
tikpat stipri kā Jēzus?” Viņai bija nepārprotami skaidrs, ka tas, kurš aizlūdz par
citiem, ir mīlošāks par to, kuru pielūdz.
Tovakar svētbrīdis nedaudz ieilga. Mazā meitene nekautrējās uzdot svarīgu
jautājumu par Dievu. Un viņa tiešām vēlējās to saprast.
Es viņai izstāstīju to, ko Jēzus bija centies izskaidrot saviem mācekļiem
augšistabā.
Tagad Alise skaidro maniem mazbērniem, ka Dievs mīl viņus tikpat stipri
kā Jēzus.
