Pravietis Hozeja iesāk savu grāmatu ar stāstu, kā Dievs lūdza viņam izdarīt
ko tādu, kas viņam droši vien šķita prātam neaptverams. Dievs lika viņam
apprecēt sievieti, kas uzvedās kā prostitūta. Ja arī viņas uzvedība vēl nebija
izlaidīga, Dievs zināja, ka tas bija tikai laika jautājums.
Šis, protams, nav Dieva likumos norādītais dzīvesveids. Šī pavēle nav no
tām, kas uzreiz būtu skaidri saprotama un ko cilvēks pildītu, neraugoties uz
to, vai Dievs viņam to lūdz vai ne.
Šī bija unikāla pavēle, kā tā, ko Dievs pavēlēja Ābrahāmam. Dievam bija kas
ļoti svarīgs sakāms Viņa tautai, tāpēc Viņš palūdza savam draugam Hozejam
ne tikai nodot šo vēsti tautai, bet pat demonstrēt tās nozīmi.
Tā kā Hozeja ļoti labi pazina Dievu, kā mēs, lasot viņa grāmatu, to redzam,
pravietis paklausīja šai pavēlei un apprecēja Gomeru. Viņiem bija trīs bērni.
Balstoties uz stāsta detaļām, domājams, ka tikai viens no tiem bija Hozejas
bērns. Vēlāk viņa pameta vīru, lai dzīvotu pie saviem mīļākajiem.
“Dievs, vai tas nozīmē, ka esmu piepildījis visu, ko Tu gribēji teikt?” Hozeja,
iespējams, prātoja.
“Nē, tagad jānotiek vissvarīgākajam. Tagad ej un atrodi savu sievu. Paņem
līdzi naudu, ja nu tev viņu vajadzēs atpirkt. Kad esi viņu atradis, mēģini pār-
liecināt viņu nākt līdzi uz mājām un turpmāk būt tev uzticīgai.”
Un tā Hozeja devās meklēt savu sievu. Es iedomājos viņu ejam no vienas
mājas uz otru, taujājot: “Vai esat redzējuši Gomeru?”
Beidzot viņš to atrada. Ja jūs būtu Hozejas vietā, ko gan jūs teiktu savai
sievai? Ja jūs viņu mīlētu, vai nosodītu par to, ko viņa darījusi? Vai jūs sagrābtu
viņu un censtos ar varu aizvilkt mājās? Ja tā, vai domājat, ka viņa gribēs vēl
dzīvot kopā ar jums? Ja viņa kategoriski atteiktos nākt jums līdzi, vai jūs no
brīva prāta ļautu viņai iet?
Vai jūs vispār spētu mirkļa emociju varā viņai ko pateikt? Ja nu vienīgi:
75
“Nāc, lūdzu, mājās.”
“Vai esi drošs, ka to vēlies?”
“Jā.” Vai varbūt tikai bēdīgi pamātu ar galvu.
Lai kā arī tur bija, Gomera devās Hozejam līdzi.
Dieva jūtas pret Viņam neuzticīgajiem ļaudīm
Stāsts par pravieti un viņa sievu ainoja attiecības starp Dievu un Viņa neuz-
ticīgo tautu. Dievs ilgi bija centies pārliecināt dumpīgo Israēla tautu atgriezties
pie Viņa un būt uzticīgiem. Un, lai gan viņi bija Dieva labākā drauga Ābrahāma
bērni, viņi izsmēja Dieva mīlestību un nicīgi atraidīja jebkuru Viņa aicināju-
mu.
Tā kā uzticēšanos nevar iekarot ar varu, kas cits Dievam atlika, kā skumji
ļaut viņiem iet savu ceļu? Tomēr bez Viņa uzraudzības sekas būtu postošas.
Sērīgā nožēlā Dievs atsauc atmiņā gadsimtiem ilgi pievilto mīlestību:
“Kad Israēls bija jauns, Es viņu – Savu dēlu – iemīlēju un
atsaucu šurpu no Ēģiptes.
Bet, ja Israēla ļaudis saucu tagad, tad viņi novēršas no
Manis, nes ziedojumus Baaliem un kvēpina elka dieviem.
Es satvēru Efraima rokas un vadīju viņu, bet viņi neievē-
roja, ka Es viņiem palīdzēju.
Ar cilvēciskām saitēm Es viņus vilku pie Sevis, ar mīlestības
saitēm; Es padarīju vaļīgākas jūga sakas ap viņu kakliem un
ēdināju viņus.
Viņi neatgriezīsies vairs uz Ēģiptes zemi, un Asurs būs viņu
ķēniņš, jo viņi negrib atgriezties pie Manis.
Zobens pakļaus sev viņu pilsētas, satrieks viņu cietokšņus
un aprīs viņu diženākos viņu padomu dēļ.
Mana tauta ir piekususi, lai atgrieztos pie Manis, un, kad vi-
ņai to sludina, tad neviena sirds neceļas šiem vārdiem pretī.
Bet kā Es lai rīkojos ar tevi, kā Es tevi lai atstāju, Efraim,
kā lai Es nododu tevi citu rokās, Israēl? Vai lai Es vienkārši
nepārvēršu tevi par Admu un nesagrauju drupās kā Ceboimu
[divas pilsētiņas, kas arī gāja bojā līdz ar Sodomu un Gomoru;
skat. 1. Moz. 10:19; 14:2,8; 5. Moz. 29:23], kad abas šīs pilsētas
tika izpostītas? Bet Mana sirds noskaņota citādi. Es esmu par
daudz dedzīgs Savā žēlsirdībā.” (Hoz. 11:1-8)
76
Angļu tulkojumā astotā panta beigas skan šādi: “Mana sirds neļauj man tā
rīkoties! Mana mīlestība uz jums ir pārāk stipra.”
Pāvils noteikti bija lasījis Hozejas grāmatu
Apustulis Pāvils kā labi izglītots jūds bieži bija lasījis Hozejas grāmatu. Nez,
kā viņš jutās, lasot, ko Dievs dara ar tiem, kas Viņu atraida. Vai ir iespējams, ka
šis fragments nedeva mieru Pāvila sirdsapziņai ceļā uz Damasku, kad viņš bija
nosolījies nežēlīgi atriebties cilvēkiem, kas, viņaprāt, bija atstūmuši Dievu?
Rakstot par šo tēmu, Pāvils vismaz trīs reizes Vēstules romiešiem ievadā
izskaidro, ka Dievs “atstāja” un “nodeva citu rokās” ļaudis, ko Viņš nespēja
aizsniegt ar savu patiesību.
“Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bez-
dievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību.
Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats
viņiem to atklājis.
Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan
Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredza-
mas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties, jo,
zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam
nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un
savā sirds neprātā iegrimuši tumsā.
Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi un apmainījuši
neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem,
lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem.
Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai,
kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas, tāpēc, ka viņi
dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievi-
nāt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju, kas ir augsti
teicams mūžīgi, āmen.
Tāpēc Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās (..).
Tad nu, tāpat kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Die-
va atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas
neklājas.” (Rom. 1:18-28)
Cik labi šī vēsts saskan ar to Dievu, kas alkst pēc mīlestības un sadarbības
ar saprotošiem draugiem! Ievērojiet, ka Dievs šajā aprakstā nav tas, kas soda
cilvēkus ar prāta aptumšošanu. Viņu prāti aptumšojušies, apspiežot un atstumjot
77
patiesību. Viņi patiesību par Dievu apmainījuši pret meliem un sākuši pielūgt
dzīvniekus. Tolaik bija cilvēki, kas pielūdza pat vaboles un krokodilus!
Tā kā cilvēki sāk līdzināties tam, ko pielūdz un apbrīno, iedomājieties li-
kumsakarīgo efektu vaboles pielūgšanas gadījumā. “Dārgais Kukaiņa Kungs,”
skanētu bērnu lūgšana, “svētī mammu, svētī tēti un palīdzi mums vairāk lī-
dzināties Tev!”
Skaidrojot, ko Dievs dara ar tiem, kas atsakās no glābšanas piedāvājuma,
Pāvils sākumā runā par Dieva dusmām.
Skaidri redzams, ka Dieva dusmas nelīdzinās cilvēku dusmām, jo ievērojiet,
kā Dievs tās parāda. Pāvils piekrīt Hozejam: Dievs vienkārši dara zināmu savu
mīlestību un vilšanos tiem, kas viņu atstumj un tad skumji ļauj viņiem iet.
Kad cilvēki turpina atstumt Dievu un apspiest patiesību, kas gan cits atliek
kā padoties un ļaut viņiem baudīt savas nejēdzīgās domāšanas un dumpīgās
izvēles sekas?
Bet cik nopietnas ir nenovēršamās sekas, kad Dievs mūs atstāj dzīvot savā
vaļā? Vai tās varētu būt liktenīgas? Un, ja tā, kāpēc?
Ārsti nenogalina pacientus, kas nevēlas sadarboties
Iedomājieties sevi ārsta kabinetā. Ārsts ir slavens speciālists tieši jūsu slimības
jomā. Kad viņš sniedz jums pudelīti ar īpašu pretindi, jūs uz brīdi vilcināties.
“Dakter,” jūs noraizējies sakāt, “ko Jūs iesākat ar pacientiem, kas nevēlas
dzert šīs zāles?”
“Kāpēc Jūs esat tik norūpējies?” ārsts atbild. “Un ko Jūs domājat, sakot – “ko
es iesāku”? Vai esat ko saklausījies, kā es izturos pret saviem pacientiem?”
“Jā, dakter, un tāpēc man ir nedaudz bail. Ir vēl kāds ārsts, kas laikam nav
no Jūsu draugiem, un viņš saka, ka Jūs…”
Jūs apraujat savu stāstījumu. Ārsts šķiet īsts profesionālis, un viņa seja ir tik
draudzīga. Viņš aicina Jūs turpināt sakāmo.
“Redziet, dakter, klīst baumas, ka tad, ja pacienti nedzer Jūsu dotās zāles,
Jūs viņus smagi sodāt, pat spīdzināt un nogalināt viņus! Stāsta, ka Jūs to darāt
tāpēc, lai neļautu pārējiem pacientiem izniekot Jūsu dārgo laiku. Un tas droši
vien arī palīdz piespiest viņus savlaicīgi samaksāt rēķinus.”
“Kāpēc tad esat pie manis ieradies?”
“Es izmēģināju visu ko, bet neviens nav spējis man palīdzēt. Esmu dzirdējis,
ka Jūs vissekmīgāk izārstētu manu slimību, tā nu iedomājos, ka ir vērts riskēt
un ierasties vizītē pie Jums.”
78
Ārsts šķiet visai saprotošs. “Viss, ko varu Jums pateikt, ir – lūdzu, paņemiet
šīs zāles. Un es vēlos, lai Jūs tās lietotu tieši tā, kā rakstīts instrukcijā. Jūsu
stāvoklis ir tik nopietns, ka, gadījumā ja neļausiet man Jums palīdzēt, Jūs ilgi
nedzīvosiet.”
Ārsti nenogalina pacientus, kas atsakās sadarboties. Bet dažkārt viņiem
jānoskatās šo cilvēku nāvē. Un dažkārt pat ārstiem nākas raudāt.
Gadās, ka mirstošais pacients ir ārsta bērns. Kā tēvs un ārsts viņš ir centies
pārliecināt savu dēlu mainīt kaitīgo dzīvesveidu. Dēls kategoriski atsakās, un
mīlošajam tēvam nekas cits neatliek kā ļaut viņam iet paša izvēlēto ceļu. Viss, ko
tēvs un ārsts vienā personā var darīt, ir stāvēt pie bērna gultas un noraudzīties
viņa pēdējos elpas vilcienos.
Vai Lielajam Ārstam var uzticēties?
Dievs ir mums stādījies priekšā kā Debesu Tēvs un Ārsts. Kad Jēzus bija
šeit, viņš daudz laika pavadīja, dziedinādams slimos. Viņam nebija daudz laika
savai misijai. Kāpēc gan viņš vairāk laika nepavadīja sludinot?
Visas sešdesmit sešas Bībeles grāmatas liecina, ka Dieva stils ir ne tikai
izskaidrot, bet arī nodemonstrēt. Kā Jēzus atainoja savu Tēvu un to, kā Viņš
izturas pret grēciniekiem, dziedinot dažādos ceļā sastaptos ļaudis? Daži no
viņiem pat paldies nepateica. Daži no tiem beigās, iespējams, pat bija starp
Jēzus ienaidniekiem.
Acīmredzot Jēzus nebija nācis, lai atainotu Dievu kā iznīcinātāju. Un Dievs
nekad nemainīsies. Pazudušie tiekas vaigu vaigā ar Dievu, kas ir viņu Lielais
Ārsts, kuram joprojām rūp dāvāt cilvēkiem dzīvību.
Tad kāpēc gan Bībele ataino pazudušos kā bojā ejošus? Viņi nav gribējuši
klausīties. Viņi ir atraidījuši zāles. Viņi nav rīkojušies saskaņā ar Ārsta doto
instrukciju. Kas gan cits Debesu Ārstam atliek kā vien skumji ļaut cilvēkiem
baudīt viņu pašu izvēlētās sekas?
Bet kāpēc gan lai cilvēki ietu pie ārsta, kam nespēj uzticēties? Vai jūs uzticētos
ārstam, kuram ir nevīžas slava? Vai jūs riskētu un nodotu savu dzīvību tāda
ārsta rokās, par kuru stāsta, ka viņš mēdz sadusmoties uz saviem pacientiem
un pat draudēt ar tiem fiziski izrēķināties?
Dieva reputācija ir smagi cietusi jau kopš ienaidnieka apmelojuma Ēdenes
dārzā. Pat tie, kas sevi dēvē par Dieva draugiem, bieži vien ataino Viņu kā
bargu un patvaļīgu. Tēvs saprot, kāpēc tik daudzi Viņa bērni turas no Viņa pa
gabalu vai meklē citus ārstus.
79
Tāpēc, pirms Jēzus devās uz Golgātu, lai atbildētu uz jautājumu par grēka
sekām, vispirms Viņš kādu brīdi dzīvoja mūsu vidū. Viņš vēlējās, lai mēs būtu
pārliecināti, ka Tas, kuram beigās nāksies ļaut daļai bērnu iet savu ceļu, ir ab-
solūti uzticams Ārsts un Draugs.
Viņš parādīja, cik bezgalīga ir Tēva mīlestība pret visiem un ikkatru, mazos
bērniņus ieskaitot. Mācekļi domāja, ka Glābējs ir pārāk aizņemts, lai nodarbotos
ar maziem bērniem. Bet Jēzus teica: “Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet
tiem nākt.” (Mat. 19:14)
To, cik bezgalīgi pacietīgs ir Tēvs, Viņš parādīja, pret ikkatru izturoties in-
dividuāli un saprotoši, lai gan bieži vien pretī saņēma atraidījumu. Kādu dienu
mācekļi jautāja, vai Jēzus nevēlētos izsaukt uguni no debesīm, kas aprītu visus
Viņa mīlestības pretiniekus. Kungs Jēzus aprāja viņus par šādu bezsirdīgu neiecie-
tību. Viņš nebija nācis iznīcināt, bet gan dziedināt (skat. Lūk. 9:51-55; 19:10).
Jēzus vēlējās, lai mēs zinātu, ka Tēvam rūp katrs mūsu dzīves sīkums. Kamēr
visi bezgala priecājās par Jaira meitiņas uzmodināšanu no miroņiem, tieši Jēzus
parūpējās, lai viņa tiktu paēdināta (skat. Lūk. 8:49-56).
Galējais Dieva mīlestības atainojums
Savas nevainojamās dzīves noslēgumā Jēzus parādīja, kāds Dievs ir īstenībā.
Ceturtdienas vakarā Jēzus tika arestēts. Viņu nelikumīgi tiesāja. Viņš tika nepa-
tiesi apvainots. Viņu šausmīgi pazemoja. Bet Viņš pat ne reizi nesadusmojās.
Divreiz Viņš tika briesmīgi sists. Visu nakti Viņam neļāva ne atpūsties, ne
paēst. Vai tas Viņu aizkaitināja? Nemaz!
Sardzes vīri uzjautrinājās, dauzīdami Viņa ievainoto galvu. Viņi apņirdza
Viņa brīnumaino piedzimšanu kā nelikumīgu. Tie pat spļāva Viņam sejā. Bet
vai Jēzus zaudēja pacietību? Nekad!
Pat tad, kad kareivji dzina naglas Viņa rokās, Viņš visu laiku atkārtoja: “Tēvs,
piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!” (Lūk. 23:34)
Tas, ka Jēzus lūdza Tēvam piedot Viņa mocītājiem, nozīmēja, ka pats Viņš
jau bija tiem piedevis. Neviens no viņiem nebija atvainojies. Neviens nebija
lūdzis Jēzum piedošanu. Vienalga Jēzus viņiem piedeva. Un atcerieties – arī
Jēzus ir Dievs.
Kā jau Jēzus teica mācekļiem, nav vajadzīgs, ka Viņš aizlūgtu Tēvu par
mums, jo Tēvs ir tikpat mīlošs un piedodošs kā Dēls. Ja Tēvs karātos pie krusta
Jēzus vietā, Viņš tikpat labprātīgi piedotu saviem mocītājiem kā Dēls – pat ja
neviens par viņiem neaizlūgtu.
80
Kas mantoja zagli pie krusta
Kopā ar Jēzu tika sisti krustā divi noziedznieki – viens vienā pusē, otrs otrā.
Šie vīri bija laupītāji. Karaļa Džeimsa versija tos sauc par zagļiem, tāpēc daudzi
ir raduši tos saukt par zagļiem pie krusta.
Sākumā abi laupītāji pievienojās tiem, kas apsmēja Jēzu. Tad viens no viņiem
teica otram: “Zini, mēs tik tiešām pelnīti atrodamies šeit, kamēr šis vīrs nekā
slikta nav darījis.” Viņš palūkojās uz plāksnīti virs Jēzus krusta. Tajā ebreju,
latīņu un grieķu valodā bija rakstīts: “Šis ir Jēzus – Jūdu Ķēniņš.”
Tad Jēzus izdzirdēja vārdus, kas uz mirkli atviegloja Viņa sāpes un piešķīra
visām ciešanām jēgu: “Jēzu, atceries mani, kad nāksi savā valstībā!” Jēzus viņam
to apsolīja.
Kas mantoja šo zagli Debesu Valstībai? Vai tas, ka Jēzus piedeva saviem
nežēlīgajiem mocītājiem? Tā kā zaglis atzina sevi par noziedznieku, viņš droši
vien prātoja, kur nokļūs pēc nāves. Valstība, kurā valdītu tik piedodošs Ķēniņš,
šķita droša vieta tādiem kā viņš.
“Jēzu,” zaglis, iespējams, domāja, “ja Tev reiz būs sava valstība, lūdzu, ļauj
man tur būt.”
Tad Jēzus pamanīja savu māti stāvam pie krusta. Kaut arī Viņš cieta neap-
rakstāmas sāpes un prātu nomāca domas par visa šī upura jēgu, Viņš raizējās
arī par Mariju.
Turpat netālu stāvēja Jānis. “Lūdzu, parūpējies par manu māti,” Jēzus sacīja.
Kopš tās dienas Jānis uzņēmās rūpes par Mariju.
Drīz pēc tam Jēzus nomira. Mirdams viņš nevaicāja: “Dievs, kāpēc Tu no-
galini mani? Kāpēc Tu mani sodi?”
Nē.
Jēzus sauca: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis? Kāpēc
Tu esi novērsies un atsacījies no manis?” (Skat. Mat. 27:46.)
Lai arī ne reizi savā dzīvē Jēzus nebija parādījis dumpības iezīmes, Viņam
nācās piedzīvot grēka sekas. Dievs pret Viņu izturējās kā pret neglābjamu grē-
cinieku.
“To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku,” Pāvils vēlāk
skaidroja 2. Kor. 5:21. Revidētajā angļu Bībelē (REB) lasāms tā: “Jēzus bija bez
grēka, bet mūsu dēļ Dievs Viņu savienoja ar cilvēku grēcīgumu.”
Es bieži dzirdu sakām, ka tad, kad grēcinieki beigās mirs, Dievs “izlies savas
dusmas” pār viņiem.
81
Pie krusta Dievs “izlēja savas dusmas” pār paša Dēlu. Kā Pāvils raksta Vēstulē
romiešiem, tas nozīmē, ka Dievs ‘atsacījās’, ‘nodeva’, ‘ļāva iet’. Rom. 4:25 viņš
raksta, ka tad, kad Jēzus nomira, Dievs tiešām no Viņa bija atsacījies – un šeit
Pāvils lieto to pašu grieķu valodas vārdu, ko lasām izklāstā, kas notiek, kad
Dievs parāda savas dusmas (1:24,26,28).
Dažos tulkojumos Rom. 4:25 lasām, ka Jēzum tika “izpildīts nāvessods”.
Kad Dievs no Viņa atsacījās, Jēzus tik tiešām nomira. Citiem vārdiem sakot,
tika nodots nāvei. Tomēr grieķiski tikai teikts: ‘nodots’. Pāvils, iespējams, spe-
ciāli izraudzījās tieši šo grieķu valodas vārdu, lai mēs labāk saprastu, uz ko īsti
mums norādīja Jēzus nāve.
Demonstrācijas mērķis
Šajā neaizmirstamajā rakstvietā Vēstulē romiešiem Pāvils izklāsta Jēzus krusta
nāves galveno mērķi:
“Dievs parādīja Viņu publiski mirstam kā samierināšanās
līdzekli, ko var gūt ticībā, tādējādi parādot paša Dieva tais-
nīgumu, jo savā dievišķajā iecietībā Viņš bija skatījies pāri
cilvēku agrākajiem grēkiem. Šādi Dievs demonstrēja savu tais-
nību tagadējā laikā, lai parādītu, ka Viņš pats ir taisns un ka
Viņš dara taisnu ikkatru, kas uzticas Jēzum.” (Rom. 3:25,26;
autora versija)
Pāvils nebūtu varējis pateikt vēl skaidrāk, ka krusta mērķis bija parādīt pa-
tiesību par Dieva raksturu – patiesību kā pamatu mūsu vēlmei draudzēties un
uzticēties Viņam.
Skats no Ģetzemanes un krusta
Esmu bieži vien iedomājies sevi kā aculiecinieku Jēzus sišanai krustā. Un
man patīk Viņu iztēlē vērot vēl pirms tam, Ģetzemanes dārzā.
Tur Jēzus sāka piedzīvot, ko nozīmē būt atšķirtam no Tēva un nodotam
kā grēciniekam. Jūtot, ka vienotība ar Tēvu sāk irt, Viņa agonija šķiet pārāk
ārdoša, lai to panestu. Marks citē Jēzus vārdus: “Mana dvēsele ir noskumusi
līdz nāvei.” (Marka 14:34)
Lūka, kas bija ārsts, raksta, ka eņģelis no debesīm parādījās Jēzum un Viņu
stiprināja. “Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa
sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.” (Lūk. 22:43,44)
82
Arī eņģeļiem ir jautājumi
Vai Dievs soda savu Dēlu? Vai Viņš grasās To nogalināt? Eņģeļi vēro no-
tiekošo (skat. 1. Tim. 3:16; 1. Pēt. 1:12). Arī viņiem ir jāredz atbilde uz sātana
apsūdzību, ka Radītājs esot melojis. Viņi klausījās, kā Ēdenes dārzā čūska
apsmēja Dieva doto brīdinājumu, ka grēks nesīs Ādamam un Ievai nāvi. Ja
Dievs ciestu neveiksmi un patiesība paliktu neatklāta, tās būtu ticības beigas.
Un bez uzticēšanās ģimenē nav draudzības.
Eņģeļi vēroja, kā ienaidnieks brīdinājuma vārdus bija sagrozījis līdz nepa-
zīšanai. Brīdinājums par grēka neizbēgamajām sekām bija pārvērsts naidīgos
draudos.
Eņģeļi redzēja patiesības izkropļojuma drausmīgās sekas – kā tās saindēja
cilvēku attieksmi pret Dievu un viņu ticību.
Tūkstošiem gadu cilvēki ir upurējuši – dažkārt pat savus paša bērnus –, lai
remdētu dievu dusmas. Pat kristīgajā pasaulē dažkārt tiek mācīts: ja Kristus
nebūtu remdējis Dieva dusmas, mēs jau sen būtu iznīcināti.
Vai tiešām bez Dēla pastāvīgām aizlūgšanām mūsu labā Tēva sirds nepie-
dotu un nedziedinātu viņa bērnus? Jēzus augšistabā mācekļiem saprotami
izskaidroja šo pārpratumu (skat. Jāņa 16:26,27).
Tagad eņģeļi vēro, kā Tēvs un Dēls kopā demonstrē patiesību. Tas, ko eņģeļi
redz Ģetzemanē un vēlāk Golgātā, dod skaidru atbildi uz viņu jautājumiem,
kas uz mūžīgiem laikiem palīdzēs saglabāt uzticēšanos un draudzību Dieva
ģimenē.
Eņģeļi zina, kas ir Jēzus. Viņš ir to Dievs un Radītājs. Viņi vēro, kas no-
tiek ar To, ko viņi tā pielūdz un mīl. Vai tiešām Tēvs atņems dzīvību savam
Dēlam?
Eņģeļi klausās, kā Jēzus skaidro saviem mācekļiem: “Neviens to nav Man
atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal
ņemt.” (Jāņa 10:18) Eņģeļi zina, ka vienīgi Dievam ir tāda vara. Tagad viņi
noskatās, kā Jēzus mirstot nokrīt zemē.
Jautājumi ir atbildēti
Vai tiesa, ka grēka rezultāts ir nāve?
Jā. Jēzus mira nāvē, kas ir “grēka alga” (skat. Rom. 6:23). Dievs bija teicis
Ādamam un Ievai patiesību.
Vai Dievs nogalināja savu Dēlu?
83
Nē. Viņš no Tā atsacījās, tāpat kā tas beigās notiks ar grēciniekiem. Ir
taisnība, ka “grēka alga ir nāve”. To atmaksā pats grēks. Filipsa Bībeles tulko-
jumā: “Grēks atmaksā saviem kalpiem: to alga ir nāve.”
Trešais jautājums
Mēs varētu uzdot vēl kādu jautājumu: “Kāpēc, Dievs, Tev tik ļoti rūp, lai
mēs saprastu, ka Tu neesi soda izpildītājs? Tev kā Visuma Valdniekam ir visas
tiesības iznīcināt nepaklausīgos kalpus.”
“Tur jau tā lieta,” Dievs atbildētu. “Es nevēlos pret jums izturēties kā pret
kalpiem. Es nevēlos, lai jūs būtu tikai kalpi. Es vēlos, lai jūs būtu Mani drau-
gi.”
“Mani bērni visā Universā!” es gandrīz dzirdu Dievu sakām. “Es gribu,
lai jūs saprastu, ka baiļu veicināta paklausība rada dumpīgu raksturu. Ja jūs
bailēs Man paklausāt, jūs reiz sacelsieties pret Mani. Lūdzu, ejiet uz Golgātu
un paskatieties, kā tas notiek.”
Ģetzemanē, kur Jēzus piedzīvoja atšķirtību no Tēva, Viņš sauca: “Kāpēc
Tu esi mani atstājis? Kāpēc esi no manis novērsies?” Tur Dievs nepastiepa
iznīcinošu roku pret savu Dēlu.
Bet Golgātā Jēzus tiek spīdzināts Viņa ienaidniekiem zināmajā vislēnākajā
un visnežēlīgākajā veidā. Ja viņiem būtu iespējams viņu sadedzināt uz lēnas
uguns, iespējams, viņi būtu izraudzījušies šo soda veidu.
Bet kas pieprasa Jēzum šādu nāvi? Daži no vispaklausīgākajiem Dieva
kalpiem. Vismaz tādi viņi šķiet.
Viņi tic Dievam Radītājam un augsti ciena Viņa varu un autoritāti.
Viņi tic Bībelei un visu laiku to lasa. Jēzus slavēja viņus par to (skat. Jāņa
5:39,40).
Viņi pieņem visus Desmit baušļus un pat vēl papildus ir izdevuši likumus,
kas palīdzētu paklausīt Dievam visos sīkumos.
Viņi maksā vairāk nekā dubultu desmito. Viņi neēd neko no tā, kas nav
atļauts. Un viņi nebiedrojas ar neticīgajiem, lai netiktu samaitāti.
Viņi šķiet paklausīgi kalpi, bet nekādi nevar tikt nosaukti par Dieva drau-
giem. Vismaz Jēzus draugiem viņi nav pieskaitāmi; viņiem pat nav skaidrs, kas
Viņš tāds ir. Viņi reiz izteicās, ka Jēzus ir velna apsēsts, ja spēj šādi aprakstīt
Dievu (skat. Jāņa 8).
Tagad Dieva vārdā viņi pieprasa, lai Jēzus tiktu spīdzināts līdz nāvei. Vi-
ņuprāt, Kungam jābūt apmierinātam par tik uzticamu kalpošanu.
84
Un kā ir ar uguni?
Bieži vien Bībele apraksta bezdievju nāvi “mūžīgā ugunī”. Jēzus pats runāja
par dienu, kad Viņam nāksies teikt pazudušajiem: “Eita nost no Manis, jūs
nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem.” (Mat. 25:41)
Kas ir šī ‘mūžīgā uguns’? Pravietis Jesaja apraksta ļaudis, kas netiks iznīcināti
‘mūžīgās liesmās.’
“Kas no mums var dzīvot postīgā ugunī, kas no mums var
pastāvēt mūžīgās liesmās? – Kas taisnībā staigā un patiesību
runā, kas noraida izspiestu mantu, kura rokas nepieņem dā-
vanas, kas aizbāž savas ausis, lai nedzirdētu runas par asins-
darbiem, kas aizdara savas acis, lai tās neraudzītos uz ļaunu.”
(Jes. 33:14,15)
Dieva godība Bībelē bieži vien aprakstīta līdzināmies liesmām. Kad Dievs
nonāca no Sinaja kalna, “Kunga godība parādījās Israēla bērniem kā rijēja
uguns kalna galā” (2. Moz. 24:17).
Daniēls savu debesu atklāsmi aprakstīja šādi: “Viņa tronis bija no uguns
liesmām, un tam bija riteņi, kas gailēja kvēlojošās ugunīs. No Viņa izplūda
uguns liesmas.” (Dan. 7:9,10)
Ecēhiēla Dieva vīzijas aprakstā atkārtoti lasām par uguni un spožumu. “Tāda
bija Tā Kunga godības parādība.” (Skat. Ecēh. 1:28.) Un, aprakstot Luciferu pirms
tā krišanas, pravietis aino viņu staigājam “degošu akmeņu vidū” (Ecēh. 28:14).
Pat tad, kad tik uzticams draugs kā Mozus lūdza Dievam parādīt viņam
savu godību, Kungs atbildēja: “Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar
Mani redzēt un palikt dzīvs.” (2. Moz. 33:20) Taču, kad Mozus pēc sarunas ar
Dievu kāpa lejā no kalna, viņa seja tik ļoti atstaroja dievišķo godību, ka ļaužu
dēļ viņam nācās to aizsegt (skat. 2. Moz. 34:29-35).
Kad Dievs teica, ka neviens mirstīgais nevar skatīt Viņa seju un palikt dzīvs,
tas nenozīmēja draudus nogalināt ikvienu, kas tiktu pieķerts lūram uz Dievu.
Cilvēkiem viņu grēcīgajā stāvoklī neapklāta Dieva godība būtu tas pats, kas
aprijoša uguns.
Grēks tik ļoti izmaina grēcinieku, ka šīs pārmaiņas izraisa nāvi. Būdams
disharmonijā ar Radītāju, viņš nespēj izturēt Dieva dzīvību nesošās godības
klātbūtni.
Kā tad Dievs var glābt grēciniekus? Kā gan Viņš spētu tiem piekļūt pie-
tiekami tuvu, lai atgūtu grēcinieku uzticību? Kā Viņš spēj tiem parādīt, ka ir
85
viņu Draugs, no kura nevajag baidīties?
Dieva atbilde bija Jēzus, kas ieradās cilvēka veidolā. “Būdams Viņa godības
atspulgs” (Ebr. 1:3), Jēzus sevi “iztukšoja (..), tapdams cilvēkiem līdzīgs” (Fil.
2:7). Viņš apsedza dievišķo spožumu, lai cilvēki varētu Viņam tuvoties bez
nāves briesmām.
Reiz Dievs atklās savu godību. Viņš ilgojas atgriezt šo pasauli normālās slie-
dēs, kā tas bija sākumā. Ēdenē Dievs varēja pastaigāties un sarunāties ar mūsu
pirmajiem vecākiem bez jebkāda plīvura (skat. 1. Moz. 3:8-10). Bet, kopš grēks
ienesis nāvējošās pārmaiņas, Dievs savā žēlastībā ir aizplīvurojis savu godību.
Kā Pēteris to skaidro, Dievs ir ļoti pacietīgs ar mums, “negribēdams, ka kādi
pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās” (2. Pēt. 3:9).
Grēku nožēla nozīmē mainīt savas domas. Dievs žēlsirdīgi turpina mums
dāvāt laiku un iespējas, lai mēs apdomātu sniegto liecību. Ja izlemjam, ka Viņam
var uzticēties un tad uzticamies Viņam pietiekami daudz, lai paliktu ar Viņu
un ļautu izdziedēt grēka radīto sērgu mūsos, pienāks laiks, kad mēs spēsim
dzīvot šajā godībā.
Mozus un Elija tika dziedināti, citādi viņi nebūtu spējuši stāvēt ar Jēzu uz
Pārvērtību kalna. Tajā neaizmirstamajā dienā divi bijušie grēcinieki stāvēja
Dieva neapklātās godības spožumā.
Bet tajā dienā, kad Dievs atklās savu godību, visus, kas nebūs harmonijā ar
Viņu, aprīs uguns. Tajā brīnišķīgajā dienā visi – gan glābtie, gan pazudušie –
stāvēs Dieva godības ‘mūžīgajās liesmās’.
Kāpēc šī uguns aprīs tikai pazudušos? Tur nav nekā dīvaina. Tam nav nekāda
sakara ar tiesvedību. Dievs neizdos pavēli: “Šos sadedzināt, tos paturēt!” Viss
atkarīgs no mums pašiem.
Dievs, noraugoties savu dumpīgo bērnu nāvē, raudās tāpat kā Hozejas grā-
matā: “Kā Es tevi lai atstāju? Kā lai Es nododu tevi citu rokās?”
Kamēr Dievs raud par savu bērnu pazušanu, es nevaru iedomāties izglāb-
tos nododamies svētku priekiem, kā dažs labs to plāno darīt. Es viņus redzu
sapulcējamies ap Tēvu, kā Pēteris, Jēkabs un Jānis to būtu darījuši Ģetzemanē,
Jēzus ciešanu laikā. Iespējams, Jānis, kas ir redzējis Jēzu mirstam, uzdrošināsies
teikt: “Neraudi, Dievs! Tu esi darījis visu iespējamo.”
Atbilžu cena
Padomājiet, cik dārgi Tēvam, Dēlam un Patiesības Garam nācās samaksāt,
lai atbildētu uz šiem svarīgajiem jautājumiem – ne tikai lai atbildētu uz tiem,
86
bet arī lai patiesību nodemonstrētu praksē.
Šī demonstrācija bija tik sāpīga, ka noteikti tikai mūsu labākais Draugs būtu
labprātīgs to parādīt. Bet, tā kā Dievs bija vienīgais, kas varēja sniegt atbildes
uz šiem jautājumiem, to nodemonstrēt varēja vienīgi Viņš – mūsu labākais
Draugs.
Krusta spēkā mantotie draugi
Šīs grāmatas sākumā es jums stāstīju par kādu Šekspīra teātra aktrisi, kas,
rakstnieka dzimtajā pilsētā stāvēdama pie teātra ēkas, man skaidroja, kāpēc
atteikusies no Dieva. Jūs varbūt atceraties viņas vārdus: “Citu reliģiju dievi nav
tik nežēlīgi kā Vecās Derības Dievs!”
Viņai blakus stāvēja kāds jauns aktieris. Viņš neapstrīdēja aktrises sacīto,
jo saprata, kas viņu novedis pie šādām domām. Tomēr viņš pastāstīja, ko pats
domā par Dievu. Īstenībā viņš teicās esam kristietis.
“Kā Jūs kļuvāt par ticīgo?” es jautāju.
“Vispār es neesmu tāds bijis visu dzīvi,” viņš atbildēja. “Tas notika visai
nesen. Kāds man iedeva Jāņa evaņģēliju.”
“Kas tieši no lasītā iedvesmoja Jūs kļūt par kristieti?”
“Krusta stāsts,” viņš nešaubīgi atbildēja.
“Un kas tur tāds ir?” es vaicāju, prātodams, kādu izpirkuma teoriju viņš
varētu būt dzirdējis.
“Mani aizkustināja Jēzus attieksme pie krusta,” viņš domīgi teica. “Iedomājie-
ties tik labu personu tur karājamies. Jēzus taču nekad nebija darījis nekā slikta,
ne reizi nebija nevienu sāpinājis. Un tomēr viņi To spīdzināja līdz nāvei.”
“Pie tam, kamēr viņi Jēzu mocīja,” jaunietis turpināja, “Viņš teica, ka piedod
viņiem. Viņš arī teica, ka Tēvs ir tāds pats kā Viņš. Jēzus deva man vēlēšanos
tam noticēt. Un, ja Dievs līdzinās Jēzum, es Viņam visādā ziņā uzticos. Tas arī
radīja manī vēlēšanos kļūt par kristieti.”
