Ziemeļrietumu Anglijā, netālu no Skotijas robežas, dzīvo kāds spēcīgs, bet
maigas dabas gans. Mēs dzirdējām, ka nesen viņš kļuvis par kristieti. Tā mēs
nolēmām aizdoties un uzzināt, kas pamudinājis viņu pieņemt šādu lēmumu.
Ar sava labi apmācītā suņa palīdzību viņš veda ganāmpulku lejup no kalna
mūsu virzienā. Tad mēs noraudzījāmies trīnīšu dzemdībās un apbrīnojām, cik
prasmīgi viņš aprūpēja gan māti, gan trīs jaundzimušos jēriņus. Tā nu, ganam
stāvot un turot rokās vienu no daudzajiem jēriem, kuru dzemdības viņš pieņem
katru gadu, man bija iespēja pajautāt, kā viņš nolēma kļūt ticīgs.
“Tā bija mana draudzene Alise,” viņš norādīja uz kādu sievieti ar pārsteidzoši
draudzīgu seju.
“Pastāsti mums, ko viņa tādu izdarīja,” es lūdzu.
“Viņa vienkārši izvadīja mani cauri Bībelei, un es to pieņēmu.”
Mēs par Alisi uzzinājām ko vairāk. Viņa bija izlasījusi visas sešdesmit sešas
grāmatas un bija iemīlējusi tajās attēloto Dievu. Viņa bija diezgan aktīva savā
nelielajā lauku draudzē un mēdza pa reizei pat sludināt, kad mācītājs bija de-
vies prom. Nesen viņa man atsūtīja savu svētrunu par labo ganu. Mana sieva
apgalvoja, ka tā ir labākā svētruna, kādu viņa ir dzirdējusi par šo tēmu.
Viena no patiesa Dieva drauga pazīmēm ir rūpes par mūsu debesu Drauga
labo slavu. Ābrahāms, Mozus un Ījabs – visi parādīja īpašu lojalitāti. Tāpat arī
Alise. Viņā gribēja, lai cilvēki ierauga Dievu tādu, kāds Viņš ir, un tas savukārt
bija uzrunājis gana sirdi.
Esmu ievērojis, ka Dieva draugiem īpaši rūp, lai Viņa bērni saskatītu Dievā
savu draugu. Pēc tam, kad bijām paviesojušies daudzās tukšās Lielbritānijas
draudzēs, mēs nonācām kādā Londonas draudzē, par kuru bija ziņas, ka kat-
ru nedēļu tā ir apmeklētāju pilna. Četras dzīvīgas meitenes bija ar mieru pēc
dievkalpojuma ar mani parunāties.
“Ko jūs gribētu satikt pirmo, kad jūs nonāksiet debesīs, – Dievu Tēvu vai
Viņa dēlu Jēzu?”
Bez vilcināšanās viena no meitenēm atbildēja: “ “Nav jau nekādas starpības.
113
Jēzus taču teica: “Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu.”” Es iedomājos, vai
tikai kāds no Dieva draugiem nav palīdzējis šai attapīgajai, jaunajai meitenei.
Kad jautāju, ko vajadzētu darīt, lai cerību zaudējušos cilvēkus atgrieztu
draudzē, daži atbild, ka šiem šaubīgajiem vajadzētu izbeigt uzdot tik daudz
jautājumu un vairāk parādīt ticību. Daži pat piemin brīdinājumu no Vēstu-
les ebrejiem: “Bez ticības Dievam nevar patikt.” (Ebr. 11:6) Man tās ir kalpu
runas. Un tieši šāda veida attieksme ir tā, kas tik daudzus pasaules cilvēkus ir
novērsusi no Dieva.
Dieva draugi grib zināt, kāpēc tādi cilvēki kā Lorena un viņas ģimene domā,
ka kristiešu mācībai vairs nav jēgas. Pārāk bieži, runājot par Dievu un pestīšanu,
tiek lietota nesaprotama valoda.
Ja mūsdienās Jēzus būtu šeit, Viņš aizietu pie Lorenas un vienkāršā, saprota-
mā veidā uzrunātu šo ģimeni, tāpat miesnieku Beriju, kapraci un motociklistu.
Kā Dieva bērniem viņiem ir tiesības saprast.
Dieva draugu lielais gods ir kalpot kā “starpniekiem” šiem un citiem cilvē-
kiem, kā to darīja Mozus ar Israēla bērniem.
Kad es kādam skolēnam jautāju – kā viņš domā, ko vajadzētu darīt tādu
cilvēku labā kā Lorena, viņš ātri atbildēja: “Vienkārši stāstiet viņiem stāstus
par Jēzu.”
Stāstīt par Jēzu nozīmē stāstīt par augšistabu – ko Kungs tur teica un darīja
kopā ar saviem mācekļiem. Tas nozīmē izskaidrot, ka Dievam nav nekā svarī-
gāka par savu bērnu brīvību un draudzību.
Stāstīt par Jēzu nozīmē aicināt uzdot vairāk jautājumu, nevis mazāk. Protams –
nevis atjautības uzdevumus, bet jautājumus, kas ļauj izprast patiesību.
Tiem, kuri uzdrošinās runāt par Dievu, vajadzētu būt pirmajiem, kuri veicina
šādu jautājumu uzdošanu.
Sekot Kristus piemēram nozīmē iedrošināt cilvēkus ar cieņu uzdot jautājumu
pašam erudītākajam mācītājam: “Es nesaprotu, ko jūs tikko pateicāt par Dievu.
Piedodiet man, ka es to saku, bet, manuprāt, tā bija neskaidra runāšana.”
Sekot Kristus piemēram arīdzan nozīmē respektēt kalpus. Ja viņi savās bailēs
no Dieva ilgojas pēc iedrošinājuma, ka viņu pusē ir Draugs, Dieva draugi stās-
tīs viņiem, ka patiešām viņiem ir šāds starpnieks. Iespējams, ka vēlāk radīsies
iespēja izskaidrot, ka šis starpnieks patiesībā ir pats Dievs.
Augstākais kompliments kalpam, ko viņš var saņemt no Dieva, ir: “Labi, tu
godīgais un uzticīgais kalps.”
Kā gan kāds spētu vēlēties kaut ko vairāk?
114
Tiem, kas pieņēmuši Jāņa 15:15 piedāvājumu, ir sagatavots vēl kāds lielāks
kompliments: “Paldies jums, Mani bērni, par to, ka stāstāt patiesību. Paldies
par to, ka esat Mani draugi.”
