Nesen saņēmu ielūgumu uz kādu reliģisku sanāksmi, kuras galvenā diskusiju
tēma bija kristiešu mācība par grēku izpirkšanu.
Ja viens no šiem ielūgumiem būtu nonācis apustuļa Pāvila rokās, viņš ļoti
izbrīnītos par izvēlēto diskusiju tematu.
“Ko nozīmē termins ‘grēku izpirkšana’ jeb ‘salīdzināšana’?” viņš, iespējams,
pajautātu.
“Vai tad tu neatceries, Pāvil? Tu to pats lietoji savā vēstulē romiešiem.”
“Dīvaini, nemaz neatceros ko tādu rakstījis.”
“Nu jā, protams, tu nelietoji vārdu no mūsu valodas. Bet es te domāju grieķu
valodas vārdu, ko mēs angliski iztulkojām kā ‘atonement’ (‘salīdzināšana’ latv.
Bībelē).”
“Labi,” Pāvils kļūst domīgs. “Varbūt es spētu atcerēties, ja jūs man pateiktu,
kur tieši vēstulē romiešiem es, jūsuprāt, lietoju šo vārdu.”
“Tas ir aptuveni vēstules pirmās trešdaļas beigās, Pāvil. Mēs esam ieviesuši
nodaļu un pantu sistēmu, kas palīdz vieglāk atrast meklējamo. Teksts, par ko
runājam, saucas Romiešiem 5:10,11.”
Pāvils atrod šo rakstvietu un iesāk lasīt – uzmanīgi tulkodams to no grieķu
valodas.
“Mēs bijām Dieva ienaidnieki,” iesāk tulkot Pāvils, ļoti līdzīgi tam, kā varam
lasīt arī Labās vēsts Bībelē, “bet Viņš darīja mūs par saviem draugiem caur paša
Dēla nāvi. Tagad, kad esam Dieva draugi, cik gan vairāk mēs būsim glābti caur
Kristus dzīvību! Tomēr tas nav viss; mēs priecājamies par to, ko Dievs ir darījis
caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurš tagad ir mūs darījis par Dieva draugiem.”
(Rom. 5:10,11)
“Te ir tā vieta,” jūs pārtraucat, “te, pašās beigās, kur tu lasīji ‘kurš tagad ir
mūs darījis par Dieva draugiem’.” Šeit tu lietoji grieķu vārdu, ko mēs tulkojam
kā ‘atonement’ jeb ‘salīdzināšana’.”
“Nē, tas vārds apzīmē ‘izlīgšanu’ jeb ‘samierināšanu’,” Pāvils izlabo. “Es
vienkārši padarīju vārdu ‘izlīgšana’ (‘reconciliation’ angļu val.) mazliet siltāku,
101
tulkodams to kā ‘darīt par draugiem’.”
“Tomēr,” Pāvils turpina, “ja angļu valodā vārds ‘salīdzināšana’ tiešām nozīmē
izlīgšanu un kļūšanu par draugiem, es varētu lietot šo vārdu arī nākamreiz,
kad tulkošu šo tekstu no Vēstules romiešiem. Sakiet, mans angliski runājošais
draugs, vai tas tiešām ir tas, ko jūs saprotat ar šo vārdu?”
Ko īsti nozīmē angļu ‘atonement’ jeb ‘salīdzināšana’?
Ja Karaļa Džeimsa Bībeles tulki nebūtu šādu vārdu izvēlējušies Rom. 5:11,
mēs nemaz neiztirzātu šo jautājumu. Īstenībā Karaļa Džeimsa Jaunajā Derībā
tā ir vienīgā vieta, kur šis vārds parādās. Lappuses malā vēlākos izdevumos
pievienots atgādinājums lasītājiem, ka šis vārds nozīmē ‘izlīgumu’ jeb ‘samie-
rināšanu’.
Ja nu jūs patiesi vēlaties uzzināt šā vārda izcelsmi, jāņem talkā Oksfordas
angļu valodas vārdnīca ar tās daudzajiem sējumiem. Šajā pamatīgajā vārdnīcā
varam izzināt vārdu nozīmes vēsturisko izcelsmi un attīstību. Pirmais sējums
skaidro, ka vārds ‘atonement’ sastāv no trim daļām ‘at’, ‘one’ un ‘ment’. Šī senā
vārdnīca stāsta, kā trīspadsmitajā gadsimtā šis vārds ticis lietots ar nozīmi ‘būt
saskaņā’ jeb ‘būt vienotiem’ kā antonīms ‘nesaskaņām’. Savukārt darbības vārds
‘atone’ nozīmē ‘vienoties’, ‘savienoties’. Tas nozīmē, ka samierinātāji cenšas ‘vie-
not’ ienaidniekus.
Vēlākas izmaiņas vārda ‘salīdzināšana’ nozīmē
Visas vārdnīcas ir vienisprātis, ka vārda ‘atonement’ sākotnējā nozīme ir
bijusi ‘harmonija, saskaņa, vienprātība, vienošanās’. Un darbības vārds ‘atone’
reiz nozīmējis ‘atjaunot draudzību starp diviem cilvēkiem, kam bijušas nesa-
skaņas’, tātad ‘izlīgt’ jeb ‘samierināties’. Diemžēl šo vārdu senā nozīme tagad
tiek uzskatīta par arhaisku jeb novecojušu. 1611. gadā, kad Karaļa Džeimsa
Bībeles tulkošanas komiteja nolēma lietot vārdu ‘atonement’ Romiešiem 5:11,
viņi ar to domāja tieši šo seno nozīmi.
Ar laiku vārds ‘atonement’ arvien vairāk tika lietots, runājot par ‘izpirku-
mu, kļūdu labošanu, soda naudas maksāšanu, lai apmierinātu likuma prasības’.
Oksfordas angļu valodas vārdnīcā lasām valodnieku novērojumus: “Šis vārds ir
praktiski zaudējis ‘atkal apvienošanās’ jeb ‘izlīgšanas’ nozīmi, kļūstot par vārdu,
kas apzīmē likuma prasību apmierināšanu jeb kļūdu labojumus.”
Mūsdienās mēs bieži lietojam vārdu ‘atone’, tieši runājot par ‘labojumiem’ –
grēku izpirkšanu.
102
Iedomājieties vīru, kas mājās atnāk pārāk vēlu, lai vēl paspētu aizvest savu
sievu kāzu jubilejas (!) vakariņās, ko bija sasolījis. Mājupceļā viņš izmisumā
nopērk kārbu ar viņas iemīļotajām šokolādes konfektēm un krāšņu rožu buķeti.
Šīs dāvanas viņš dziļā nožēlā pasniedz sievai jau pie mājas sliekšņa. (Teoloģijā
to sauktu par samierināšanos.) Pēc ievērojamām pūlēm saziņa starp vīru un
sievu nedaudz uzlabojas. Nu sieva nāk klajā ar priekšlikumu.
“Nu tad tā, vīriņ,” viņa paziņo. “Tu vari izpirkt savu vainu, ja turpmākā gada
laikā katru pirmdienu vedīsi mani vakariņās.” Lūk, piemērs vārda ‘atonement’
vēlākai nozīmei – ‘grēku izpirkšanai’. Tomēr šī vārda sākotnējā nozīme ir sa-
mierināšanās ‘atkalapvienošanās’ izpratnē.
Ko Jēzus ir sacījis par ‘salīdzināšanu’?
Kad kāds man jautā, ko es domāju par ‘salīdzināšanu’, es dažkārt atbildu:
“Man patīk tas, ko par to saka Jēzus.”
“Bet Jēzus taču nekad par to nav runājis!”
Es piekrītu, ka Jēzus nekad nav lietojis šo vārdu – tāpat kā neviens cits visos
Svētajos Rakstos, Pāvilu ieskaitot. Tomēr es ticu, ka Jēzum bija daudz kas sakāms
par ‘salīdzināšanu’. Protams, ja lietojam šo vārdu tā ‘arhaiskajā’ nozīmē – ‘izlīgt’
un ‘kļūt par draugiem’. Kaut vai ņemam par piemēru to, ko Viņš sacīja savam
Tēvam neaizmirstamajā lūgšanā Jāņa evaņģēlijā 17:20-22.
“ Bet ne par viņiem vien Es lūdzu,” Jēzus teica, ar to domādams savus mā-
cekļus, “bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens.”
Lūk, tā ir vienotība vārda ‘at-one-ment’ sākotnējā nozīmē. “Itin kā Tu, Tēvs,
Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos,” Jēzus turpināja savu lūgšanu.
Ko īsti nozīmē būt Jēzū vai Dievā? Ja Jēzus ir manī un es – Viņā, bet Viņš
savukārt Tēvā un Tēvs Viņā, tad es gribu noskaidrot, kurš ir kurā un vai vispār
kāds ir iekš kāda.
Frāze “būt kādā” daudzu izpratnē nozīmē ‘būt vienisprātis ar kādu’, un bieži
vien tā tas arī tiek tulkots. Vienotība, ko Dievs vēlas ar saviem draugiem, ir būt
tik tuviem draugiem, it kā jūs būtu viens otrā. Lai arī mēs esam indivīdi, mēs
varam būt tik vienoti kā viens vesels.
Bībele ataino Tēva un Dēla attiecības kā vienotības paraugmodeli. “Un to
skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem,” Jēzus sacīja savā lūgšanā
Tēvam, “lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens.” (Jāņa 17:22)
Samierināšanās cena
103
Jēzus vairākas reizes skaidroja, kāda ir maksa par Viņa Universa un ģimenes
atkalapvienošanu. Viņš lietoja jēdzienu, kas dažkārt tiek tulkots kā ‘izpirkums’
jeb ‘atpirkšanas maksa’ (Mat. 20:28). Tad Viņš pastāstīja, kāda tā būs.
““Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis.” Bet to
Viņš sacīja norādīdams, kādā nāvē Viņam bija mirt.” (Jāņa 12:32,33)
“Es visus vilkšu pie sevis,” sacīja Jēzus. Ne tikai cilvēki, bet arī eņģeļi, apzi-
noties krusta būtību, tiek vilkti tuvāk Dievam ‘vienotībā’.
Arī Pāvils piekrīt šādai izpratnei. Viņš runāja par Dieva plānu, “kuru Tas,
laikiem piepildoties, bija apņēmies novest līdz galam, visu apvienojot zem vienas
galvas – Kristus – gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes.” (Ef. 1:10)
Vēstulē kolosiešiem 1:20 Pāvils skaidro, ka Dievam labpatika izlīgt ar visiem –
gan Debesīs, gan virs zemes, nodibinot mieru ar savām krusta asinīm.
Miers Universā
Kāpēc gan Universam būtu vajadzīgs Kristus samierinošais upuris? Vai tur
būtu norisinājušies draudi vienotībai, robs Dieva Debesu ģimenes saskaņā?
Tie, kuriem ir nopietna attieksme pret pēdējo no Bībeles sešdesmit sešām
grāmatām, var izlasīt Atklāsmes grāmatas 12. nodaļā par karu, kas izcēlās De-
besīs. No 1. Mozus grāmatas līdz Atklāsmes grāmatai mēs lasām par šī kara
cēloņiem un sekām, kā arī par to, kāpēc, lai uzvarētu šajā karā un nodibinātu
mūžīgu mieru, Kristum nācās ciest un mirt krusta nāvē.
Pirms iesākās karš, Dieva ģimenē valdīja miers un vienotība. Tajos laikos
visi Dieva bērni uzticējās cits citam. Viņi visi uzticējās savam Debesu Tēvam,
savukārt Viņš varēja droši uzticēties ikvienam no viņiem. Un kur valda šāda
abpusēja uzticēšanās, tur ir arī miers, harmonija un vienotība.
Kas aizgāja greizi?
Diemžēl izcēlās konflikts, kā pamatā bija neuzticēšanās, un tas aizgāja pat
līdz atklātam dumpim un kara stāvoklim. Nesaskaņas un sašķelšanās nomāca
vienotību. Tā Universā ienāca grēks. Kā Jānis to skaidro: grēks ir nelikumība
un dumpis (1. Jāņa 3:4). Jeb, kā to raksturo Pāvils: grēks ir sabojāta ticība un
uzticēšanās (Rom. 14:23).
Pestīšanas plāna mērķis bija atjaunot zaudēto uzticēšanos, tādējādi lik-
vidējot dumpi un atkal nodibinot vienotību visā Universā. Visi Dieva bērni
neizbēgami ir iesaistīti šajā plānā.
Ir cilvēki, kas jūtas sarūgtināti, pat apvainoti, uzzinot, ka Kristus nāves pri-
104
mārais iemesls nebija viņi. Taču, ja Dievs neuzvarētu šajā karā un neatjaunotu
mieru savā ģimenē, mūsu glābšanai nebūtu jēgas. Kurš gan gribētu pavadīt
mūžību kara atmosfērā?
Bez plašākas izpratnes par konfliktu Visumā ir grūti saprast Pāvila skaidro-
jumu, ka Jēzus izlēja savas asinis, lai nestu mieru, samierināšanos un vienotību
Dieva bērniem kā Debesīs, tā arī virs zemes. Savukārt karastāvokļa un tā cēloņu
apzināšanās paplašina skatījumu uz krustu, glābšanas plānu un izlīgšanu.
Vienotību, kādu to vēlas Dievs, nevar iegūt pavēlot, iebaidot vai piespiežot
ar varu. Cilvēces vēsturē daudzi tirāni ir centušies vienotību saglabāt ar nežē-
lību un iebiedēšanu. Tomēr šāda vienotība nepastāv ilgi. Paskatieties tikai, kas
noticis vairākās valstīs nesenā pagātnē.
Vienotību, kādu Dievs vēlas, Pāvils apraksta Jaunajā Derībā kā “vienību Die-
va Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru”
(Ef. 4:13). Cilvēki, kas mīl Jēzu un uzticas Viņam un līdz ar to arī Dievam, ir
dabiski vienoti savā starpā. Vienota patiesība par Dievu, kas atbrīvo cilvēkus
no tirānijas un baiļu važām, saslēdz viņus visciešākajā vienotībā. Draudzīga
Dieva draugi bauda saskaņu savā starpā.
Tieši šeit ir tik svarīga krusta nozīme. Bailēs nav iespējama draudzība un
vienotība. Golgāta mums stāsta, ka no Dieva nav jābaidās. Kad Dievs saka:
“Esi Mans draugs!”, Viņš nesaka: “Esi Mans draugs, vai arī Es tevi bargi sodīšu;
Es tev pat piespriedīšu nāvessodu!” Neviens tā nerunā ar draugiem – it īpaši,
ja vēlas ar viņiem saglabāt draudzību. Un tieši draudzība ir samierināšanās
mērķis un jēga.
Samierināšanās apzīmē sadraudzību
Pāvils to apkopo brīnišķīgajā vēstulē Korintas draudzei. Šī vēsts kļūst vēl
nozīmīgāka, ja atceramies, ka Pāvils to uzrakstīja uzreiz pēc gara un sāpīga
perioda, saņemot neuzticību un naidu no Korintas draudzes locekļiem. Viņa
pūles panākt vienotību beidzot vainagojās ar panākumiem. Priekā par atjaunoto
saskaņu Pāvils raksta šos vārdus:
“Katrs, kurš ir savienojies ar Kristu, ir kļuvis jauns radījums;
kas bijis, ir pagājis; redzi, viss ir tapis jauns. To visu ir paveicis
Dievs, kurš caur Kristu mūs pārvērtis no ienaidniekiem par
saviem draugiem un devis mums uzdevumu darīt arī citus
par Viņa draugiem. Mūsu vēsts skan šādi – Dievs caur Kristu
darījis visu cilvēci par saviem draugiem. Dievs nepielīdzināja
105
viņiem viņu grēkus un ir devis mums vēsti, kas pastāsta, kā
Viņš tos padara par saviem draugiem.
Tā mēs nākam Kristus Vārdā, it kā Dievs pats izteiktu savu
aicinājumu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujiet
Dievam pārvērst jūs no ienaidniekiem par draugiem!”
(2. Kor. 5:17-20, Labās vēsts Bībele)
Šajā tekstā frāze ‘pārvērst/darīt par draugiem’ tulkota no grieķu valodas
vārda, kas apzīmē ‘samierināšanu’, – tā paša vārda, kas Karaļa Džeimsa versijā
interpretēts kā ‘atonement’ un latviešu Bībelē – ‘salīdzināšana’.
Es domāju, ka Tas, kurš izteica Jāņa 15:15 aprakstīto draudzības piedāvājumu,
noteikti priecājas par Labās vēsts Bībeles tulkojumu.
“Vai tiešām es varu atgriezties mājās?”
Viena no mūsu Kunga neaizmirstamajām līdzībām stāsta par “salīdzināšanos”
šī vārda sākotnējā nozīmē. Jēzus stāstīja par kādu dēlu, kurš savu dzīvi un tēva
dāvāto mantojuma daļu bija izniekojis, dumpīgi apmierinot savas iegribas. Vis-
beidzot, izsalcis un bez graša kabatā, viņš iekārtojās darbā par cūkganu.
Nīkstot pie cūkām, viņam atausa atmiņa, cik labi bija klājies mājās, un viņš
sāka prātot, vai ir kādas izredzes pierunāt savu apvainoto tēvu pieņemt viņu
atpakaļ mājās.
Viņa domas būtu bijušas gluži citādas, ja vien viņš būtu zinājis, ka tēvs ik
dienas sēdēja pie loga cerībā saskatīt savu dēlu atgriežamies mājās. Diemžēl
dēls ne pārāk labi pazina savu tēvu.
Tā nu viņš sāka izstrādāt plānu, kā, stāvot pie durvīm, varētu pārliecināt
tēvu ielaist viņu mājās. Tēvs, iespējams, būtu ļoti dusmīgs. Varbūt prātīgāk būtu
vispirms uzmeklēt māti un ar viņas palīdzību censties pierunāt tēvu piedot
viņam un dāvāt vēl vienu iespēju?
Un tad vēl notriektā nauda… Būs jāatrod veids, kā izpirkt savu vainu.
“Es zinu, ko darīšu,” dēls izlēma. “Es lūgšu viņam izturēties pret mani kā pret
vienu no saviem algotajiem kalpiem.” Ar šādu domu viņš uzsāka mājupceļu,
gatavodams runu, ko sacīt savam tēvam.
Ja vien viņš paceltu acis, viņš pamanītu tēvu vērojam ceļu.
“Viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa
žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstī-
ja. Bet dēls tam sacīja: “Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm
un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu
106
dēlu.” Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: “Atnesiet ātri vislabākās
drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un
kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un
līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs,
viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. Un viņi sāka līksmoties.””
(Lūkas 15:20-24)
Beidzot dēls uzzināja patiesību par savu tēvu. Viņam pat nebija jāpabeidz sava
runa. Viņa tēvs jau sen bija viņam piedevis. Tomēr viņam bija jāatgriežas mājās,
lai to uzzinātu. Šeit tēva piedodošā attieksme izraisīja viņā patiesu nožēlu.
Viņš kā pazudušais dēls sava tēva apskāvienos piedzīvoja samierināšanās
būtību.
Kalpi izprot samierināšanos kā vainas izpirkšanu.
Draugi izprot samierināšanos kā sadraudzēšanos.
Vecākais brālis bija tikai kalps
Izdzirdējis svētku skaņas, vecākais brālis sāka protestēt pret šādu netais-
nību.
“Redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pār-
kāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu,
lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad,
kad šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar
netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu!” Bet
tas viņam atbildēja: “Dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss,
kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo
šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un
ir atkal atrasts.”” (Lūkas 15:29-32)
Būdams norūpējies, lai viss norisinātos taisnīgi, vecākais brālis atteicās pie-
vienoties svētku mielastam.
Šī līdzība arī nestāsta, vai viņš jelkad mainīja savas domas.
