Home » Written Materials » KALPI VAI DRAUGI? » KAUT JŪS BŪTU MANI DRAUGI!

KAUT JŪS BŪTU MANI DRAUGI!

Esta página también está disponible en: English, Russian, Spanish, Arabic, Estonian, Bulgarian

Augšistabā, kur notika Lieldienu mielasts,
Jēzus ar saviem mācekļiem runāja aramiešu
valodā. Jānis pārtulkoja to grieķiski, un te nu
ir precīzs šo vārdu tulkojums: “Es jūs vairs
nesaucu par saviem kalpiem…” Grieķu valo-
dā īstenībā šis vārds gan nozīmē ‘vergi’, bet
mēs esam mīkstinājuši šo skarbo skanējumu.
“Es jūs vairs nesaucu par saviem kalpiem [jeb
vergiem], jo kalps nezina, ko viņa kungs [jeb
īpašnieks] dara. Bet es esmu saucis jūs par saviem draugiem, jo visu, ko esmu
dzirdējis no sava Tēva, esmu darījis zināmu arī jums.”
Ievērojiet Jēzus norādīto atšķirību starp kalpiem un draugiem. Kalps nav
priviliģēts saprast sava kunga plānus. Viņš tikai dara, ko liek. Nejautājot un
nedomājot. Tikai: “Ļoti labi, Kungs. Ja Jūs tā sakāt, Kungs!”
Lai ieskaidrotu, ka Viņš nevēlas šādu aklu paklausību, Jēzus saviem mā-
cekļiem atgādināja, ka Viņš ir izstāstījis viņiem visu, ko zināja par sava Tēva
plāniem. Šis fakts dāvāja viņiem iespēju brīvi sadarboties ar Jēzu kā saprotošiem
draugiem – tieši tā, kā Viņš to vēlējās.
Vai tomēr nešķiet, ka mums, vājajiem, grēcīgajiem mirstīgajiem, vairāk pie-
dienētu būt kalpiem, kas neuzdod liekus jautājumus? Faktiski Pāvila Vēstuli
romiešiem cilvēki izmanto, lai atbalstītu ideju, ka uzticami kalpi nekad neiz-
jautātu Dievu par Viņa neizdibināmajiem ceļiem. Romiešiem 9:20 apustulis
atbild kādam apmulsušam un sašutušam jautātājam:
“Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties! Vai
gan veidojums drīkst teikt savam veidotājam – kāpēc tu mani
tādu esi radījis?”
Šāds strups noraidījums varētu apstādināt jebkuru mēģinājumu izprast Die-

va nodomus. Un, protams, šāds stāvoklis parastiem mirstīgajiem šķiet krietni
pieņemamāks. “Tikai pasaki savas vēlmes, kam tieši lai mēs ticam, un mēs tam
ticēsim. Tikai pasaki, ko lai mēs darām, un mēs to darīsim.” Taču šādas kalpu
runas nesaskan ar draudzības un izpratnes piedāvājumu Jāņa 15:15. Tomēr
cik reižu neesmu dzirdējis šo tekstu citējam kā argumentu, lai pieliktu punktu
teoloģiskām diskusijām!
Ir svarīgi – pat būtiski – šo rakstvietu apskatīt kontekstā. Pāvila Vēstules
romiešiem iepriekšējās astoņas nodaļas skaidro, ka Dievs piedāvā brīvību – kļūt
par Viņa draugiem un izglābties visiem, kas izvēlas Viņam uzticēties. Visiem
ir vienādas tiesības, neskatoties uz rasi, tautību, dzimumu vai sabiedrisko stā-
vokli, – jo Dievs ir visu mūsu Tēvs.
“Bet tas nav taisnīgi,” iebilst daži Pāvila klausītāji. “Dievs izteica šo piedāvā-
jumu mūsu tēvam Ābrahāmam, un vienīgi Ābrahāma pēcnācējiem pienāktos
šāda augsta privilēģija.”
Pāvils tam piekrīt. Tomēr viņš turpina skaidrot, ka ne tikai Ābrahāma fiziskie
pēcnācēji ir pieņēmuši Dieva žēlastības pilno piedāvājumu. Īstie Ābrahāma
pēcnācēji ir tie, kas kā Ābrahāms ir izvēlējušies kļūt par Dieva uzticamajiem
draugiem.
“Tas nav ne pareizi, ne taisnīgi!” tam seko iebildums.
“Vai jums, cilvēkiem, nāktos mācīt Dievu, kā Viņam būtu jāpārvalda Vi-
sums?” Pāvils uz to atbild Rom. 9:20. Dievam kā Pasaules un mūsu visu Ra-
dītājam, protams, pieder augstākās tiesības valdīt pēc Saviem ieskatiem. Labā
vēsts ir tā, ka Viņš ir neatgriezeniski nolēmis valdīt pār to brīvā un draudzīgā
atmosfērā, un visi Viņa bērni ir aicināti piedalīties Viņa darbā.
Romiešiem 9:20 netika uzrakstīts, lai atņemtu cilvēkiem drosmi vai aizliegtu
viņu godbijīgos lūgumus ļaut izprast Dieva prātu. Tas drīzāk ir izbrīna sauciens,
kā gan kāds var būt tik bezkaunīgs (lai neteiktu – muļķīgs), mēģinot apstrīdēt
Dieva tiesības valdīt pār pasauli tik brīnišķīgā veidā.
Protams, ja tā labi apdomā, kā mēs, mirstīgie, varam būt patiesi draugi ar
Kādu, kurš ir tik bezgala pārāks par mums, tik varens un majestātisks, ka Bībele
apraksta eņģeļus padevīgi zemojamies Viņa priekšā? (Skat. Atkl. 7:11,12.) Kā
gan mēs varam būt tuvās un draudzīgās attiecībās ar šādu varenu Būtni?
Varbūt Jāņa 15:15 Jēzus runā par sevi pašu, kam varam tuvoties, jo Viņš ir
dzīvojis mūsu vidū? Vai tomēr Viņš būs savā runā iekļāvis To, ko mēs saucam
par Tēvu? Ir tāda iemīļota dziesma “Kāds gan Draugs mums Jēzus ir”. Bet vai
jelkad esat dzirdējuši “Kāds gan Draugs mums Debestēvs”?

Jēzus jau bija mācekļus tam sagatavojis. “Ja jūs esat redzējuši Mani, jūs esat
redzējuši Tēvu. Ja jūs uzticaties Man, jūs uzticaties Tēvam.” Viņš to izklāstīja
mācekļiem tieši pirms sava draudzības piedāvājuma, pēc tam piebilstot: “Pats
Tēvs jūs mīl.” (Skat. Jāņa 12:44,45; 14:9; 15:15; 16:27.)
Turklāt kas ir Jēzus? Daudzos Bībeles tekstos Jēzus ir nodēvēts par pašu
Dievu, Radītāju. Tomēr nekur tas nav aprakstīts skaidrāk kā fragmentā, ko
katros Ziemassvētkos dzied Hendeļa “Mesijā”: “Jo mums ir piedzimis Bērns,
mums ir dots Dēls. (..) Viņa vārds ir Brīnišķais padoma devējs, Varenais Dievs,
Mūžīgais Tēvs un Miera Lielskungs.” (Jes. 9:6, KJV) Mēs zinām, kurš ir Miera
Lielskungs. Viņš ir arī Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs! Viņš ir Tas, kurš labprāt
sauktu mūs par saviem draugiem, ne kalpiem.
“Dievs tā teica!” Vai tas visu izšķir?
Tomēr vai Bībele nerunā vairāk par paklausīgiem kalpiem, ko papildina
apbalvojumu un sodu saraksts? Tā gan ir. Un esmu novērojis, ka daudzi diev-
bijīgi ticīgie dod priekšroku šiem kalpu tekstiem. Viņi cenšas dzīvot tā, kā,
viņuprāt, būtu jāizturas uzticamiem kalpiem. Viņi neko nejautā. Viņi nemeklē
iemeslus.
Viņi pat saka: “Ticībai nav vajadzīga prātošana,” un tikai skandina slaveno
bampera uzlīmi: “Dievs tā teica! Es tam ticu! Tas visu izšķir!” (“God said it!
I believe it! That settles it!” – angļu val.)
Gadiem ilgi viņi ir bijuši reliģiski līderi, kas devuši priekšroku kalpu-Kunga
modelim ticīgo attiecībās ar Dievu. Pasludinot sevi par Dieva pārstāvjiem, šie
cilvēki kā autoritātes gūst labumu no šādas attiecību izpratnes un gaida, ka viņu
sekotāji arī uzvedīsies kā uzticami kalpi. Atcerieties, ka kalpi nejautā: “Kāpēc?”
Kalpiem nevajag zināt iemeslus. Kalpi vienkārši paklausa.
1978. gadā Džims Džounss, kāda reliģiska kulta vadītājs, par to pārliecināja
savus sekotājus – deviņi simti paklausībā iedzēra cianīdu un nomira. Ja vien
viņi būtu uzdevuši jautājumus, daudzi Cilvēku Tempļa locekļi joprojām vēl
būtu dzīvi. Taču aklā ticībā viņi pakļāvās sava plānprātīgā līdera prasībām un
devās reliģiskā masu pašnāvībā Gviānas džungļos.
“Esiet mani draugi vai arī Es jūs iznīcināšu”?
Tiem, kas lasa Bībelē daudzos brīdinājumus par iznīcību, dabiski rodas
jautājums: Kā gan es varu būt draugos ar Tādu, kurš draud mūs sadedzināt,
ja vien nepakļausimies Viņam? Vai Dievs saka: “Esiet mani draugi vai arī Es

jūs iznīcināšu!”?
Kad Nebukadnēcars teica: “Metieties ceļos vai arī es jūs iemetīšu uguns
ceplī,” viņš ar to principā pateica – parādiet, cik ļoti mani mīlat, vai arī es jūs
sadedzināšu (skat. Dan. 3)! Jūs varat piespiest cilvēkus mesties ceļos savā priekšā,
bet jūs nevarat piespiest viņus kļūt par jūsu draugiem!
“Mīli mani vai arī liec mani mierā!”
Reiz es saņēmu Valentīna dienas apsveikuma kartiņu ar slaveno kaķi Gārfīl-
du. Šis parasti viegli aizkaitināmais runcis turēja ķepās savu sirdi un apgalvoja:
“Tā ir tava izvēle… mīli mani vai arī liec mani mierā!” Īstais veids, kā iegūt
draugus, vai ne? Bet, atverot kartiņu, bija lasāmi draudi: “Tikai izdari nepareizo
izvēli, un es tev salauzīšu roku!”
Esi mans mīļotais vai arī es tev salauzīšu roku? Tam bija jāizklausās absurdi.
Tomēr kā lai izskaidro trešā eņģeļa saucienu Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā, ja
lasām to Jāņa 15:15 draudzības aicinājuma kontekstā? Vai Dievs saka: “Es par
visu vairāk vēlos jūsu mīlestību un draudzību, bet, ja to neiegūšu, es jūs mocīšu
visu mūžību!”? Vai jums tas šķiet valdzinoši un pārliecinoši? Vai nekaitētu uzdot
arī pāris jautājumu par šo tēmu? Kalpi neuzdod jautājumus. Tā dara draugi.
Draugi godbijīgi, ar cieņu apjautājas: “Kāpēc?”
“Jautā vien, bet tas uz tavu atbildību!”
Man ir arī kāda cita kartīte ar Gārfīldu, kurā viņš paceltā ķepā tur āmuru,
brīdinot: “Jautā vien, bet tas uz tavu atbildību!” Bēdīgi, bet daudziem šis Dieva
izteiktais brīdinājums izklausās tieši tā. Manuprāt, ir daudz bīstamāk nejautāt,
citādi vēl varam beigt savu dzīvi, iedzerot cianīdu kopā ar Džimu Džounsu.
Bībeles ceļš ir nodrošināt pierādījumus jeb liecības, uz kurām jautājošie
draugi var balstīt savu izpratni. Jūs varat paļauties, ka Svētie Raksti jums pa-
rādīs piemērus, kā mūsu Debesu Tēvs attiecas pret savu bērnu nopietnajiem
jautājumiem.
Ābrahāms tika saukts par Dieva draugu
Atcerieties Ābrahāmu. Kad Dievs nāca iznīcināt Sodomu un Gomoru, viņš
vispirms iegriezās pie sava vecā drauga pastāstīt par Saviem nodomiem (skat.
1. Moz. 18). Vai Ābrahāms atbildēja: “Nu ko, kas gan es esmu, lai iztaujātu
Tavus neizdibināmos ceļus? Ļoti labi, Kungs! Es pakāpšos kalnā, lai noskatītos,
kā viņi sadeg…”?

Nē!
“Dievs, cik es Tevi pazīstu, Tu nevarētu to izdarīt, ja vien tajā pilsētā atrastos
piecdesmit, četrdesmit, trīsdesmit, divdesmit vai pat vēl mazāk krietnu cilvēku.
Piedod, Kungs, ja es šķietu negodbijīgs, bet vai visas zemes Tiesnesim nebūtu
jāspriež taisna tiesa?” (Skat. 1. Moz. 18:25.)
Vai Dievs atbildēja dusmās: “Viss, mūsu draudzībai beigas! Es nekad vēl
neesmu dzirdējis tādu nekaunību!”?
Gluži pretēji!
“Tu tiešām esi Mans saprotošais draugs, ja šādi runā ar Mani. Un Es tevi
Svētajos Rakstos likšu par paraugu uzticamu draugu attiecībām.” Un tā, gan
Vecajā, gan Jaunajā Derībā Ābrahāms ir pieminēts kā Dieva labākais draugs,
kas uzdrošinājās Viņam pajautāt: “Kāpēc?”
Dievs ar Mozu runāja tā, kā cilvēks runā ar draugu!
Pēc daudziem gadiem Dievs sacīja Mozum: “Man pagalam apnikuši šie
cilvēki. Paej malā un ļauj Man viņus iznīcināt. Es radīšu lielu tautu no tevis.”
(Skat. 2. Moz. 32:7–14; 4. Moz. 14:11–19.) Vai Mozus atbildēja: “Ļoti labi, Kungs!
Ja Tu tā saki, Kungs! Kas gan es esmu, lai iztaujātu Tavus neizdibināmos ceļus?
Es ļoti novērtēju Tavu piedāvājumu – radīt no manis lielu tautu!”
Nekā tamlīdzīga.
“Dievs, es Tevi pazīstu, un Tu tā nekad nedarītu. Pie tam, ja Tu tā darītu,
Tu sabojātu savu reputāciju. Ēģiptieši par to uzzinātu un nodomātu, ka esi bijis
par vāju, lai aizvestu šo tautu uz apsolīto zemi. Dievs, cik vien es Tevi pazīstu,
Tu vienkārši nevarētu tā rīkoties!”
“Kurš gan vēl Mani pazīst tik labi kā tu, Mozu? Tu tiešām esi Mans draugs.
Tāpēc Es runāšu ar tevi aci pret aci, kā cilvēks runā ar savu draugu.” (Skat.
2. Moz. 33:11; 4. Moz. 12:8.)
“Paldies, Ījab, ka esi mans draugs!”
Un bija arī tāds Ījabs. Būdams šķietami Dieva pamests, viņš izsaucās: “Dievs,
mēs bijām tik labi draugi! Mēs visu laiku sarunājāmies. Kāpēc Tu ar mani vairs
nerunā? Lūdzams, pasaki man, kas nogāja greizi?” (Skat. Īj. 29:1–4; 30:20.)
Ēlifass un trīs citi labu griboši, bet “nožēlojami mierinātāji” (skat. Īj. 16:2),
atnāca dot Ījabam padomu. Ēlifass teica: “Es gan netiektos pēc sarunas ar Die-
vu. Es negribētu dot Viņam ieganstu mani nogalināt.” (Skat. Īj. 37:20.) Redziet,
Ēlifass bija viens no drebošajiem kalpiem.

Bet Ījabs turpināja: “Es gribu, lai Dievs runā ar mani. Lūdzu, Dievs, runā ar
mani! Zinu, ja vien mēs varētu aprunāties, es saprastu, kāpēc tas viss ar mani
ir noticis.” (Skat. Īj. 23:3-7.)
Beigās sarunā iesaistījās pats Dievs. “Tev taisnība, Ījab. Tavi padomdevēji
nepazīst Mani, kā tu. Paldies, Ījab, ka esi mans draugs. Paldies, ka esi patiess
pret Mani.” (Skat. Īj. 42:7,8.)
Ja vien mācekļi būtu pieņēmuši Jēzus draudzības piedāvājumu, viņi būtu
varējuši augšistabā brīvi uzdot tādus jautājumus kā: “Ja tu vēlies, lai mēs esam
Tavi draugi, kāpēc Bībele tik daudz runā par kalpiem? Ja jau mīlestību un
draudzību nevar pavēlēt, kāpēc ir tik daudz likumu?”
“Pasaki savam brālim, ka tu viņu mīli!”
Varbūt jūs atceraties līdzīgu atgadījumu no savas bērnības, kad iesitāt savam
brālim pa aci? Mātei piemītošais vērīgums drīz vien atrada vainīgo.
“Atvainojies savam brālim!”
Bet tev nemaz nav žēl, ko esi izdarījis, vai ne? Īstenībā tev gribētos viņam
uzdot arī pa otru aci. Bet tev blakus stāv mamma, un viņa ir daudz lielāka par
tevi. Tā nu tu saki: “Lūdzu, piedod!” Un kas tā ir par tukšu skaņu!
Tad māte visu sabojā vēl vairāk. “Pasaki savam brālim, ka tu viņu mīli!” Vai
atceraties, kā tas izklausījās?
Viss vēl vairāk pasliktinājās, kad māte pavēlēja: “Un nu iedod savam mīļajam
brālim buču!”
“Es nevaru.”
“Es teicu – nobučo savu brāli vai arī tev būs lielas nepatikšanas!” Vai jūs
atceraties, kāda bija tā buča?
Cik gan bēdīgs ir bijis Dievs, kad Viņš sapulcināja savus bērnus Sinaja kalna
pakājē (skat. 2. Moz. 20) un pavēlēja viņiem mīlēt citam citu un izbeigt naidu
un asinsizliešanu savā starpā, tāpat kā netikumību, zagšanu un melošanu. Kad
tēvs ko tādu pavēl bērniem, situācija ģimenē tik tiešām ir ļoti nopietna.
Mīlestību nevar pavēlēt
Kā apustulis Pāvils skaidro, likumi tika pievienoti noziegumu un apgrēcī-
bas dēļ (skat. Gal. 3:19). Īstenībā tas, ko Dievs visvairāk vēlas no saviem bēr-
niem – mieru, mīlestību, laimi un uzticamas attiecības –, nevar tikt panākts
ar likumdošanu un nekādi ar varu vai iebiedējot. “Ne ar spēku, ne ar varu, bet
ar manu Garu,” saka Tas Kungs (Cah. 3:4). Tikai Svētā Gara – mīlestības un

patiesības Gara – iespaidā cilvēki var tikt pārliecināti izvēlēties Dievam sniegt
to, ko Viņš vēlas.
Jūs varat piespiest cilvēkus kļūt par jūsu kalpiem. Bet jūs nevarat piespiest
viņus kļūt par jūsu draugiem.
Es vēlos, kaut mācekļi būtu lūguši Jēzum augšistabā izskaidrot viņa likumu
dažādo pielietojumu. Mūsu pieredzei un saprātam pavēle mīlēt Dievu un ci-
tam citu šķiet tik pretrunīga. Tomēr pirms sava draudzības piedāvājuma Jāņa
15:15 un tūlīt pēc tam Jēzus atkārto savu pavēli: “Tas ir mans bauslis, lai jūs
cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.” “Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits
citu.” (Jāņa 15:12,17)
Pie viena Jēzus piebilda: “Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pa-
vēlu.” (Jāņa 15:14) Vai jūs kādreiz esat ko tādu teikuši cilvēkiem, ar ko vēlaties
draudzēties?
Kas notiktu, ja jūs skolā savam klasesbiedram būtu pateicis, ka viņš var
būt jūsu draugs, ja vien darīs, ko jūs viņam liksiet? Ja šāda ir jūsu izpratne par
draudzību, būšu pārsteigts, ja varat lepoties ar daudziem draugiem.
Būt Dieva kalpam ir liels gods
Kurš no mums uzdrīkstētos tuvoties Dievam ar šo neiedomājamo ideju, kas
aprakstīta Jāņa 15:15? “Mēs vairs negribam saukties par Taviem kalpiem. Mēs
pieprasām, lai Tu mūs sauktu par saviem draugiem!”
Īstenībā būt Dieva kalpam ir gods. Un cik brīnišķīgi būtu dzirdēt Dievu
sakām: “Labi, Mans uzticamais kalps!” Tomēr tas ir tas pats Dievs, kurš piedā-
vā mums kaut ko labāku – daudz labāku – būt par Viņa saprotošajiem drau-
giem.
Mums nevajag staigāt apkārt ar uzlīmēm – Dievs tā teica. Es tam ticu. Tas
izšķir visu. Dievs ir teicis: “Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalpi tikai dara
to, ko viņiem liek. Es labprātāk saucu jūs par saviem draugiem, jo Es vēlos,
lai jums būtu izpratne.” Patiesi labs un uzticams kalps ne tikai atbildīs minē-
tās uzlīmes sauklim, bet arī nopietni raudzīsies uz Dieva izteikto draudzības
piedāvājumu.
Es vēlētos, lai jūs būtu Mani draugi
Vai tu sevi uzskati par Dieva kalpu vai draugu?
“O, nē,” tu varbūt saki, “es sevi uzskatu par kaut ko vēl labāku. Es uzskatu
sevi par Dieva bērnu.”

Kāpēc būt Dieva bērnam ir vēl labāk?
“Bērna tiesību dēļ, protams. Un es augsti vērtēju šīs tiesības, ko Jēzus man
nopirka par tik augstu cenu.”
Kāds mācītājs no kanceles reiz teica: “Kad es ieradīšos Debesīs un satikšu
Dievu un Viņš brīnīsies, kā gan tāds cilvēks kā es tur nokļuvis, viss, kas vaja-
dzīgs, būs uzrādīt Viņam savas tiesības. Nav obligāti Dievam patikt. Vajag tikai
pierādīt, ka man ir visas tiesības tur būt.”
Manuprāt, tā ir kalpa runa. Pie tam, pavisam noteikti, ne draudzīga. Es
pazīstu arī daudzus bērnus, kas nav draugos ar saviem tēviem. Absaloms bija
Dāvida dēls un viņš bija arī viens no lielākajiem tēva ienaidniekiem (šis bēdīgais
stāsts izlasāms 2. Sam. 15–18).
Es teiktu tā – es labāk esmu Dieva draugs nekā tikai Viņa bērns. Tomēr
laimīgā kārtā mēs varam būt visi trīs. Mums nav jāizvēlas.
Es ticu, ka būt Dieva kalpam ir liels gods, it īpaši, ja tiec uzskatīts par uz-
ticamu kalpu.
Arī būt Dieva bērnam ir augsta privilēģija.
Bet vislabāk tomēr man patīk būt Viņa draugam. Uzticamam un uzticīgam
draugam.

Copyright © 2010 - 2018 Speaking Well of God, Inc. All rights reserved. Terms of Use | Privacy Policy | Website by NewBlood