Pāvils no jauna pārliecināja ticīgos Romā, ka “ticībā taisnotiem ir miers ar
Dievu, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu” (Rom. 5:1).
Jūsu iemīļotākā Bībeles tulkojuma versija, iespējams, nesaka “ir miers”, bet
gan “lai mums ir miers”. Atšķirība slēpjas sengrieķu valodas darbības vārda
“būt/piederēt” rakstībā. Tā kā manuskriptu pārrakstītāju domas par šo vārdu
pareizrakstību ir bijušas visai dalītas, mums jācenšas izprast katru konkrēto
gadījumu, ņemot vērā tā kontekstu. Jaunās Derības pētnieki ir debatējuši par
šo tematu jau ilgus gadus, dažreiz diskusijās ievērojami iekarstot.
Tajā pašā laikā Mofata 1913. gada tulkojums piedāvā labu vidusceļu starp
abiem variantiem: “Izbaudīsim mieru, kas mums dots.”
Taisnošanas nozīme
Vissvarīgākais jautājums par šo pantu: Ko nozīmē būt taisnotam jeb attais-
notam? Dažos tulkojumos šis vārds netiek lietots vispār. Dažiem cilvēkiem šis
vārds ar latīņu izcelsmi ir “runāšana mīklās”.
Sengrieķu valodas vārds, ko lietojis Pāvils, pamatā nozīmē ‘noregulēt’ jeb
‘nokārtot’. Labās vēsts Bībele interpretē šo pantu šādi: “Tagad, kad caur ticību
esam nokārtojuši attiecības ar Dievu, mums ir miers ar Dievu.”
Ticīgo kalpu izpratnē attiecību noregulēšana starp viņiem un saniknoto
Kungu ir galvenokārt juridiska rakstura jautājums. Viņu acīs šīs problēmas
risinājums ir piedošana un viņu legālā stāvokļa nokārtošana. Viņi lieto vārdu
‘taisnošana’, ar to domājot piedošanu un paziņojumu, ka viņu attiecības ar
Dievu tīri juridiski ir sakārtotas. ‘Taisnošana’ dāvā mieru ar Dievu, jo, kā viņi
saka, nav jābaidās no Dieva dusmām vai soda, vai jāraizējas par atalgojuma
zaudējumu.
Tomēr pati piedošana nesniedz īstu mieru. Vai esat jel reizi piedzīvojuši
gadījumu, kad jums tiek piedota kāda kaunpilna rīcība, bet jūs, joprojām kau-
96
noties par šo atgadījumu, turpmāk esat centušies izvairīties no cilvēka, kurš
bijis tik piedodošs? Dievs nevēlas, lai pēc tam, kad esam “taisnoti ticībā”, mēs
kauna dēļ no Viņa izvairītos. Viņš vēlas, lai mēs kļūtu tuvi draugi.
Savukārt ticīgajiem draugiem ir citāda izpratne par taisnošanu, ja nu viņi
vispār lieto šo terminu. Draugu skatījumā problēma galvenokārt ir tajā, ka ra-
dies robs ticībā, caur ko sabrukusi uzticēšanās un uzticamība. Lai to nokārtotu,
uzticēšanās jāatjauno. Nokārtot attiecības ar Dievu nozīmē uzticēties Viņam
un būt Viņa uzticamajam draugam. Tas, protams, nozīmē mieru. Pāvils min
uzticēšanos, mieru un nokārtotas attiecības ar Dievu vienā un tai pašā pantā.
Draugiem tas šķiet pavisam loģiski.
Tad kādēļ šī cīņa?
Apustulis Pāvils jau ilgi bija izbaudījis mieru ar Dievu. Bet viņš atradās
tālu no miera pašam ar sevi. Viņš atzinās ticīgajiem Romā: “Jo labo, ko gribu,
es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to daru. Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani
izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom. 7:19,24)
Pāvils cenšas izskaidrot šīs pretrunas: “Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt
ne… Tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais.
Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Bet savos locekļos es
manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību, un padara mani par grēka
bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos.” (Rom. 7:18-24)
“Atgriezies cilvēks gan tā nerunātu.” Tomēr daudzi patiesi dievbijīgi ticīgie
no pašu pieredzes ir atklājuši, ka Pāvila cīņa viņos var turpināties visu mūžu.
Protams, vienalga, kad šī iekšējā cīņa uzliesmo; atrisinājums ir viens un tas
pats: “Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū!” (Rom. 7:25)
Vārds ‘nožēlojamais’ grieķu valodā var arī nozīmēt ‘noguris no smaga darba’.
Pāvils izklausās pēc svētā, kas patiešām cenšas, bet ir pārguris no nebeidzamās
piepūles.
Šķiet, Pāvils apraksta pāreju no iekšējās cīņas kalpā uz cīņu saprotošā drau-
gā.
Jau pirms pārtapšanas kristietī viņš bija pilnībā nodevies visu Desmit baušļu
pildīšanai. Ticīgajiem Filipos viņš min, ka bauslības lietās esot bijis ‘farizejs’, kas
nozīmē – pedantiski paklausīgs. Viņš turpina: “Taisnībā, ko bauslība paredz,
nevainojams.” (Fil. 3:5,6)
Viņš nekad nebija zadzis vai pārkāpis laulību. Viņš nebija nevienu noga-
linājis. Spriežot pēc viņa toreizējās izpratnes, Stefana nāve nebija slepkavība.
97
Viņš vienkārši bija strādājis Dieva labā, izskauzdams ķecerus. Un, vēl jo vairāk,
viņš vienmēr uzticīgi bija maksājis desmito. Īstenībā viņš bija ievērojis ikvienu
sev zināmo likumu.
Bet pēc tam, kad Pāvils satika Jēzu uz Damaskas ceļa, viņš sāka iedziļināties
baušļos. Viņš uzzināja par Jēzus mācību, ka Dievs nevēlas vien ārēju pakļauša-
nos noteikumiem. Tādu paklausību var sagaidīt no kalpa vai kalpones. Dievs
cer, ka mēs reiz sapratīsim, ka Viņa baušļi nav patvaļīgs ieviesums. Tie attēlo
mīlošu, draudzīgu, uzticīgu cilvēku izturēšanos, kuri ne tikai nenogalina, bet
arī neienīst. Viņi ne tikai nepārkāpj laulību, bet arī sirdī to nevēlas.
Pāvils noteikti atzina, ka Mozus to jau agrāk bija mācījis. Kad Mozus teica
Israēla tautai, ka viņiem būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu, viņš vēl piebilda:
“Tev nebūs savu brāli ienīst savā sirdī… nedz nemitīgi dusmas turēt.” (3. Moz.
19:17)
Pāvila uzmanība īpaši tika pievērsta desmitajam bauslim (daži kristieši šo
bausli par neiekārošanu sadala devītajā un desmitajā). Mācoties no tā, ko Jēzus
un Mozus bija mācījis, viņš saprata, ka “jums nebūs iekārot” nozīmē arī nevē-
lēšanos darīt jebko nepareizu.
Šā baušļa nozīme smagi uzgūlās Pāvila sirdij. Kā viņš atzinās, tā viņu sanikno-
ja. Viņš tik ļoti bija centies. Viņš bija pārdzīvojis brīžus, kad nākuši kārdinājumi
pārkāpt kādu no Desmit baušļiem, tomēr viņš bija veiksmīgi tos izturējis. Vai
tad viņš par to nebija pelnījis kādu atzinību? Un, iespējams, Pāvils domāja: Vai
tad viņš nebija pelnījis īpašu atzinību par to, ka, būdams pašā dzīves plaukumā,
turējies pretī daudz spēcīgākām vēlmēm nekā citi cilvēki?
Viens no maniem koledžas pasniedzējiem bija ārkārtīgi enerģisks. Tajā pašā
laikā viņš bija arī iedvesmojošs kristīgs džentlmenis. Diemžēl viņš bija ļoti
viegli aizkaitināms, kā dēļ dažkārt mēdza zaudēt savaldīšanos. Kādu dienu viņš
mums, studentiem, skaidroja: “Atcerieties, ka es, iespējams, esmu uzveicis kār-
dinājumu – zaudēt savaldīšanos – vairāk reižu, nekā jūs to spējat iedomāties!”
Viņš man atgādināja Pāvilu.
Bet vēlāk Pāvila aizkaitinājums par bausli “tev nebūs iekārot” pagaisa; viņš
bija ar to vienisprātis un pat apbrīnoja to. Paklausība desmitajam bauslim īs-
tenībā ir atslēga tam, kā ievērot visus pārējos baušļus. Sasniegt stāvokli, kurā
viņš pat negribētu grēkot, nozīmē saņemt to, ko lūdza Dāvids – jaunu sirdi un
pastāvīgu garu.
Pāvilu vairs neinteresēja atzinība. Kādēļ gan viņš būtu jāapbalvo par to,
kas viņam pašam nāk par labu? Un, runājot par nebeidzamo konfliktu, Dievs
98
Pāvilam garantēja, ka viņš netiks sodīts šo iekšējo cīņu dēļ (skat. Rom. 8:1).
Ārsti nenosoda savus pacientus
Ārsti nenosoda pacientus, kas cīnās. Viņi apzinās, ka atveseļošanās prasa
laiku. Viņi negaida, ka ievainots pacients dosies mājās skriešus jau pēc pirmās
vizītes.
Dievs strādā kā ārkārtīgi talantīgs ārsts. Viņš spēj paglābt un izārstēt ik-
vienu, kas Viņam uzticas. Viņš ir visai neapmierināts, ja mēs ierodamies viņa
kabinetā, tikai lai saņemtu piedošanu. Viņš piedāvā palīdzēt mums nokļūt līdz
stāvoklim, kad vairs nevajadzēs lūgt piedošanu. Viņš piedāvā izārstēt mūsu
prātu. Tādā veidā dotie noteikumi vairs netiks pārkāpti, jo mēs vienkārši to
vairs nevēlēsimies, un visi sliktie ieradumi būs izgaisuši.
Dažiem tas izklausās kā pilnības draudi. Un daudziem ticīgajiem kalpiem tā ir
apgrūtinoša un smaga prasība. “Jums jākļūst perfektiem” ir “Goodspeed” Bībeles
lieliskais Mateja 5: 48 tulkojums. Kalpi šajos vārdos saskata pavēli. Draugi –
apsolījumu.
Draugi nevēlas, lai Dievs samierinātos ar ko mazāku par pilnību. Vai Jūs
lūgtu savam ārstam, lai viņš jūs neizārstē pilnībā? Vai Jūs teiktu: “Pietiek ar
75% veselības, paldies!”
Prasība vai cēlsirdīgs piedāvājums?
Kalpiem, kas uztver glābšanu kā juridiska rakstura problēmu risinājumu,
pilnība ir vēl viena prasība. Draugiem, kas uztver glābšanu kā izārstēšanos no
grēka izraisītām kaitēm, pilnība ir ārkārtīgi cēlsirdīgs piedāvājums.
Kalpi vēlas saņemt pilnīgu piedošanu. Draugi vēlas tikt pilnībā izārstēti.
Jēzus nenāca tikai piedot grēku. Viņš nāca, lai to likvidētu. Kā Pāvils pa-
skaidro – Dievs sūtīja savu Dēlu, lai grēku pazudinātu (Rom. 8:3).
Piedošana nepazudina grēku. Grēks nav ieraksts grāmatā, lai to ik pa laikam
varētu piedot. Grēks ir kaut kas tāds, kas notiek cilvēkos. Grēks ir dumpība un
neuzticība. Lūk, tas ir tas, ko Jēzus ieradās likvidēt. Un pretinde šim grēkam
ir patiesība par pašu Dievu!
“Runājot par pilnību,” debesu Ārsts, iespējams, sauktu mums nopakaļ, kad
būsim izgājuši no viņa kabineta, “par to vispār neuztraucies! Esmu tā iekārtojis
savā pasaulē, ka cilvēki vienmēr sāk līdzināties tam, ko pielūdz un apbrīno.
Ja Jūs tiešām paliksiet mani uzticīgie draugi, pilnība nāks pati no sevis. Es
nesaku, ka Jūs vairs necīnīsieties. Bet cīņa vairs nebūs tāda pati kā agrāk.”
99
Kalpi cenšas uzvarēt grēku, to apspiežot. Draugi zina, ka vienīgais veids, kā
atbrīvoties no grēka, ir piepildīt sevi ar patiesību.
