Home » Written Materials » KALPI VAI DRAUGI? » UZMANIES, KAM UZTICIES

UZMANIES, KAM UZTICIES

Esta página también está disponible en: English, Russian, Spanish, Arabic, Estonian, Bulgarian

Nesen izdarīta aptauja vēstīja, ka visuzticamākie cilvēki mūsu sabiedrībā ir
garīdznieki un ārsti. Visneuzticamākie izrādījās politiķi un lietotu automašīnu
pārdevēji, lai gan daudzi uzskata, ka pēdējā vietā būtu jābūt advokātiem. Es
reiz redzēju T kreklu ar haizivi, ko rotāja uzraksts: “Haizivis neēd juristus:
profesionālā solidaritāte!”
Šāda attieksme pret šīm profesijām šķiet visai negodīga. Un tas pavisam
noteikti ir negodīgi pret šo profesiju pārstāvjiem, kuriem īstenībā jābūt uz-
ticamības paraugiem. Pie tam fakts, ka kāds cilvēks ir izvēlējies garīdznieka
profesiju, nemaz negarantē simtprocentīgu uzticamību. Pārāk bieži ziņās redzam
traģēdijas, kas liecina par pretējo.
Aptaujas ir arī izpētījušas mūsdienu cilvēku viedokli, cik uzticams ir Dievs.
Izrādās, ka pat tā sauktajās kristīgajās valstīs uzticamība Dievam ir nopietni
iedragāta.
Dievam droši vien ir skumji, redzot šo tendenci. Bet ne jau tāpēc, ka cilvēki
Viņam neuzticas. Vai tiešām cilvēki atstumj draudzīgo Ābrahāma, Mozus un
Ījaba Dievu, kas tāpat kā Jēzus grib būt mūsu draugs?
Īstenībā tas pat vieš cerību, ka domājoši ļaudis atrod par neiespējamu uzti-
cēties tādam dievam, kas patiešām nav viņu uzticēšanās cienīgs. Kas patiešām
apbēdina Dievu – tas, ka tik daudzi Viņa bērni nemaz Viņu nepazīst.
Apbraukājot Lielbritāniju, es bieži jautāju gan tādiem, kas nedaudz ticēja
Dievam, gan tiem, kas to vispār noliedza, vai jelkad viņu dzīvē ir bijis brīdis,
kad viņi Dievam ticējuši.
“Jā gan,” man bieži atbildēja. “Es Dievam ticēju bērnībā.”
“Pastāstiet, lūdzu, kādu jūs toreiz Viņu iedomājāties?”
Parasti, noklausoties viņu aprakstus, man bija jāpiekrīt, ka tādam dievam
es arī neuzticētos.
Mūsu pirmais mērķis bija uzzināt viņu viedokli, bet – pie pirmās izdevī-
bas – arī ierosināt, ka varbūt ir iespējams arī cits skata punkts, kā lūkoties uz
Dievu. “Vai ir iespējams,” es tad jautāju, “ka Dievs varētu būt pārprasts un

37
nepareizi atainots?”
Dažkārt šo angļu, īru, velsiešu vai skotu laipno seju iedrošināts, es atļāvos
piebilst: “Un, ja nu Dievs īstenībā ir visvarena, bet tajā pašā laikā tikpat žēlsirdīga
Būtne, kas nevērtē neko augstāk par mūsu brīvību un individualitāti, – Dievs,
kurš labprātāk vēlas izturēties pret mums kā pret draugiem, nevis kalpiem?”
“Kaut es spētu tam noticēt,” bija sapņaina atbilde.
“Ja būtu drošs, ka tā ir patiesība, es droši vien kļūtu ticīgs,” tā atbildēja
daudzi citi.
Kāda jēga ir “pieņemt ticībā”?
Kā Dievs var pārliecināt Savus bērnus par to, kāds Viņš ir patiesībā?
“Tas ir kas tāds, kas jāpieņem ticībā,” ir daudzu dievbijīgu ticīgo tradicio-
nālā atbilde.
“Ticībā kam?” jūs varbūt jautāsiet.
“Nē, es nedomāju ticībā kaut kam vai kādam,” atsaka ticīgais. “Es tikai saku,
ka ir lietas, ko jūs spējat apzināties tikai ticībā.”
Šādi lietots, vārds “ticība” apzīmē veidu, kādā cilvēks kaut ko sāk apzinā-
ties, lai gan viņam trūkst pietiekamu pierādījumu, vai arī to nav vispār. Ir pat
nostāsts par kādu skolnieku, kas vārdu “ticība” definējis kā “ticēt kaut kam, par
ko tu zini, ka tas tā nav”. Skaidrs, ka maz ticīgo ietu tik tālu. Tomēr ir daži, kas
ticību skaidro kā “ticēšanu pat tad, kad veselais saprāts tam pretojas”. Varbūt
tieši šī iemesla dēļ tik daudziem ir grūti ticēt Dievam. Varbūt viņiem vienkārši
ir grūti vai pat neiespējami pretoties savam veselajam saprātam?
Bērni visu mūžu klausās, kā viņu vecāki vai skolotāji mudina viņus ieklau-
sīties veselajā saprātā. Vai mums būtu viņiem jāmāca, ka, tiklīdz ir runa par
uzticēšanos Dievam, viņiem šis uzticamais padomdevējs būtu jāatmet?
“Es vienkārši zinu, ka tā ir!”
Pēc vidusskolas man bija tas gods mācīties mazā kristīgā koledžā. Tur satiku
meiteni, kas jau gandrīz piecdesmit gadu ir mana sieva un draudzene. Kā jau
pieņemts šādās iestādēs, sieviešu un vīriešu kopmītnes atradās koledžas pretējos
galos. Šodienas standartiem šādi noteikumi liktos neiespējami vecmodīgi un
stingri.
Katru gadu, kad sāka sildīt pavasara saule un uzplauka persiku koks koledžas
centrā, sāka uzplaukt arī jaunas draudzības, un fakultātei bija jāpieliek visi spēki,
lai aizstāvētu tās aprūpē esošo studentu akadēmiskās intereses.
38
Kad izskatījās, ka kādam jauneklim draudēja pārsteidzīgs vai neapdomāts
lēmums, cienījamā dekāne uzaicināja viņu savā kabinetā uz nopietnām pār-
runām.
“Jaunais cilvēk,” viņa svinīgi iesāka, “Jums nav bijusi iespēja labāk iepazīt šo
jauno sievieti.” (Pateicoties skolas noteikumiem, tā tik tiešām bija neapgāžama
patiesība!)
“Vai Jūs nedomājat, ka veselais saprāts liktu Jums viņu iepazīt labāk, pirms
izdarāt tādu lēmumu? Iespējams, Jūs varētu viņu nākamvasar apciemot un
novērot, kā viņa izturas pret saviem vecākiem un kā veic mājas soli.” (Kā jau
es teicu, tie bija visai vecmodīgi laiki!)
“Man nav vajadzīgs viņu labāk iepazīt,” students pieklājīgi iebilda. “Es pat
esmu lūdzis par šo tēmu, un es jūtu, ka viņa ir tā, ko Dievs man novēlējis
apprecēt.”
“Vai tad nav zināms, jaunais cilvēk, ka nav droši uzticēties savām jūtām – it
īpaši šajā gadalaikā? Nav iespējams būt pārāk uzmanīgam, izvēloties cilvēku,
ar ko kopā pavadīsiet visu atlikušo mūžu.”
“Bet vai tad Jūs pati viņnedēļ nesludinājāt, ka brīžos, kad jāizlemj atdot
savu sirdi Dievam, mums nav daudz jāšaubās un jāuzdod tik daudz jautājumu
kā zinātnē vai vēsturē? Vai Jūs gribat man teikt, ka partneris zemes dzīvei ir
jāizraugās uzmanīgāk nekā Dievs, ar kuru pavadīsim kopā visu mūžību? Vai
tiešām partneri jāizraugās tikai ar prātu, bet Dievu – ar sirdi?”
“Jaunais cilvēk, pastāv atšķirība starp sekulārām zināšanām un reliģiju. Kad
ir runa par garīgām lietām, mums nekad nav jāļauj prātam valdīt pār mūsu
sirdi.”
“Paldies par Jūsu padomu! Tomēr esmu jau izlēmis. Īstenībā viņa jau ir
devusi man jāvārdu, un Jūs esat laipni lūgta kāzās. Neuztraucieties, viss būs
kārtībā. Es vienkārši zinu, ka viņa man ir īstā.”
Vēl nesen dzirdēju kādu sludinātāju skaļi paziņojam: “Es ticu, ka Dievam
var uzticēties, jo ticībā es zinu, ka tā ir patiesība. Vai jūs zināt, kāpēc esmu tik
drošs, ka tā ir patiesība? Es vienkārši zinu, ka es zinu – ka es zinu –, ka tā ir
patiesība!” (Īstenībā frāzi “ka es zinu!” viņš atkārtoja vēl vairāk reižu.)
“No kurienes rodas šāda ticība?” jūs varbūt vaicāsiet.
“Tā ir Dieva dāvana, Svētā Gara auglis.”
“Tad kāpēc ne katram ir šāda dāvana?”
“Dievs dod ticību tikai īpaši izredzētiem cilvēkiem. Un, ja jums rodas kār-
dinājums domāt, ka Dievs ir patvaļīgs un netaisns, atcerieties, ko raksta Pāvils
39
Romiešiem 9:20 – mums nav jājautā par Dieva neizdibināmajiem ceļiem.”
Tomēr daudzi ir uzdrīkstējušies uzdot jautājumus par šādu šķietamu Dieva
untumainību un, neatraduši labāku izskaidrojumu, uzgriezuši muguru šādam
neuzticamam Dievam.
Vai var atteikties no ticības dāvanas?
Ir vēl kāds veids, kā izskaidrot, kāpēc ne visiem piemīt ticības dāvana. Pastāv
arguments, ka, dāvājot vieniem ticību, bet citiem ne, Dievs pārkāptu divas citas
dārgas dāvanas – brīvību un spēju izvēlēties. Tie, kas to apgalvo, tic, ka Dievs
īstenībā piešķir ticības dāvanu ikvienam, un visiem ir brīva izvēle – pieņemt
šo dāvanu vai ne. Diemžēl ir cilvēki, kas izvēlas to noraidīt.
Daudzi, kas pieņem šādu nostāju, tomēr izprot ticību kā Dieva dotu spē-
ju un vēlēšanos ticēt kaut kam bez pierādījumiem. Tas liek jautāt – uz kāda
pamata cilvēki pieņem šo svarīgo lēmumu – pieņemt ticību vai atteikties no
tās? Vai Dieva ticības dāvanas pieņemšana jau notiek ticībā – ticībā, kas vēl
nav saņemta? Vai jūsu veselais saprāts pieņem šādu argumentu? Atsaucoties
uz iepriekš aprakstītajām ticības definīcijām, es tomēr atrodu par neiespējamu
ticēt, kad mans veselais saprāts saka, ka to nevajadzētu vis.
Kāda ir atšķirība starp ticēšanu, ticību un uzticēšanos?
Angļu valodā ir liela atšķirība starp vārdiem “belief” (pārliecība), “faith”
(ticība) un “trust” (uzticēšanās). Tomēr, lasot Jaunās Derības rakstvietas ar
šiem vārdiem, būtu jāzina, ka visi trīs vārdi nāk no viena un tā paša sengrieķu
vārda “pistis”. Tā kā pieejami vairāki Bībeles tulkojumi, jāatceras, ka sengrieķu
valodā šie vārdi savā starpā ne ar ko neatšķiras.
Piemēram, kad Filipu cietumsargs jautāja Pāvilam un Sīlam, kas viņam būtu
jādara, lai tiktu glābts, saņemtā atbilde vēlāk kļuva par galveno tēmu daudzām
nopietnām svētrunām. Ko īsti viņi atbildēja (skat. Ap. d. 16:25-34)?
“Tici uz To Kungu Jēzu,” saka Karaļa Džeimsa 1611. gada versija.
“Liec savu ticību uz Kungu Jēzu,” rakstīts 1989. gada Dieva Jaunās Derības
tulkojumā.
“Uzticies Kungam Jēzum,” mēs lasām 1989. gada revidētajā angļu Bībeles
tulkojumā.
Pārliecība, ticība un uzticēšanās principā ir viens un tas pats. Vai ticība un
uzticēšanās ir īsta un vai ticēšana ir kas vairāk nekā uzskats vai cerība, tas nosa-
kāms pēc konteksta. Jēkaba vēstulē rakstīts, ka pat velni tic Dievam. Vai varbūt
40
mums, runājot par Dieva ienaidniekiem, būtu jāsaka, ka viņiem ir pārliecība,
ka Dievs ir? Sengrieķu valodas vārds, kas lietots šajos tekstos, ir viens un tas
pats. Kontekstā Jēkabs izskaidro, kas ir tas, kam viņi tic, un kas liek viņiem
bailēs drebēt (skat. Jēk. 2:19).
Vai uzticēšanās Dievam ir lēciens tumsā?
Dievs vēlas mūsu uzticēšanos, citādi mēs nevaram cerēt uz Viņa draudzību,
kas piedāvāta Jāņa 15:15. Tomēr Dievs negaida no mums, ka mēs uzticētos Vi-
ņam kā svešiniekam. Uzticēties nepazīstamai personai tik tiešām būtu riskants
pasākums, kas līdzinātos bīstamam lēcienam tumsā. Dievs nekad neiedrošinātu
mūs šādi riskēt.
Padomājiet, cik gan daudz Dievs ir strādājis, lai mēs Viņu labāk iepazī-
tu. “Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem.” Vēl jo
vairāk, Viņš “uz mums ir runājis caur Dēlu”, kurš savas vienreizīgās dzīves
noslēgumā varēja teikt: “Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu.” (Ebr. 1:1,2;
Jāņa 14:9)
Veids, kādā Jēzus dzīvoja, kā Viņš izturējās pret cilvēkiem, tas, ko Viņš
mācīja, un beidzot apbrīnojamais veids, kādā Viņš nomira, bija visskaidrākā
atklāsme pasaulei par to, cik Dievs ir uzticams.
Šeit, protams, jāpieņem, ka cilvēkam ir paļāvība uz Bībelē rakstīto. Ticība
Bībelei nepieprasa lēcienu neziņas tumsā. Ir citi reliģiski raksti, kas aicina “lēkt
ticībā”. Tomēr Bībele pati mudina mūs vērīgi meklēt pierādījumus, pirms iz-
vēlamies uzticēties.
Senā apsūdzība
Kā lasām 1. Mozus grāmatā, pirmā pret Dievu vērstā apsūdzība, ka Viņš
neesot uzticams, nāca no čūskas Ēdenes dārzā. Atklāsmes grāmata, pēdējā no
Bībeles sešdesmit sešām grāmatām, apsūdzošo čūsku identificē ar “velnu un
sātanu, kas pieviļ visu pasauli”. Viņš ir aprakstīts kā Debesu sacelšanās līderis,
kā rezultātā “tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi” (skat. Atkl. 12:7-9).
Vārdi – velns un sātans – nozīmē apmelotājs un pretinieks. Pat Jēzus, kurš bija
tik žēlsirdīgs pret visļaunākajiem grēciniekiem, teica, ka sātans ir “melis un
melu tēvs” (skat. Jāņa 8:44).
“Dievs jums ir melojis,” sātans pārliecināja mūsu pirmos vecākus. “Kā gan
jūs spējat uzticēties Dievam, kas nesaka taisnību? Ja jūs ēdīsiet no aizliegtā
koka (skat. 1. Moz. 3), jūs nemirsiet vis. Īstenībā – ja jūs no tā ēdīsiet, tas jūs
41
darīs līdzīgus pašam Dievam. Kā gan viņš tik savtīgi varēja jums liegt kaut ko
tik labu? Un kā gan viņš varēja būt tik bezsirdīgs un nepiedodoši draudēt jums
ar nāvi vienas vienīgas nepaklausības gadījumā? Mīlošs Dievs noteikti dāvātu
otru iespēju. “Klausiet Mani vai arī jūs mirsiet!” Kā gan jūs varat pielūgt tik
stingru un atriebīgu Dievu? Tik prasīgs un untumains Dievs nav pelnījis mūsu
pielūgsmi un uzticību.”
Ja Dievs tik tiešām ir tāds, kādu Viņu apraksta sātans, Pretiniekam taisnība –
nav jēgas uzticēties tādam tirānam. Un noteikti nebūtu iespējams nodibināt
draudzību un brīvību, kādu Jēzus piedāvāja saviem mācekļiem.
Tomēr tieši draudzīgais Jēzus bija Tas, pret kuru sātans izvirzīja savas apsū-
dzības. Jo tas, kurš ieradās paziņot mums patiesību, bija pats Visuma Radītājs
(skat. Jāņa 1:1-3; Kol. 1:16).
Dieva atbilde
Vai Dievs ir atbildējis uz šīm apsūdzībām? Vai mēs Viņa atbildes pieņemam
kā pietiekamu pamatojumu savai uzticībai?
Vienkārši noliegumi nav pietiekami, lai atspēkotu šādus apvainojumus. Pat
ja to noliegtu pats Dievs, kā gan mēs zinātu, ka Viņš runā patiesību? Arī sātana
apgalvojumiem dažkārt ir liels spēks un autoritāte.
Tomēr ne apgalvojumi, ne augstāka spēka demonstrējumi nespēj pierādīt
taisnīgumu un uzticamību. Pats Jēzus mūs brīdināja, lai neticam kaut kādiem
apgalvojumiem, pat ja tos pavada pārdabiska spēka demonstrējumi.
Viņš stāstīja, ka celsies reliģiskie līderi un nāks ar dažādiem viltus apgal-
vojumiem – pat pasludinot sevi par Kristu! Viņi darīs lielus brīnumus, lai pa-
matotu savu apgalvojumu patiesumu. “Taču neticiet viņiem,” teica Jēzus (skat.
Mat. 24:23,24).
“Uzmanieties,” Viņš brīdināja, “neļaujiet nevienam sevi apmānīt! Daudzi
nāks un teiks: “Es esmu Mesija!” un viņi pievils daudzus.” (Mat. 24:4,5)
“Mani dārgie draugi,” vēlāk deva padomu apustulis Jānis, “neticiet visiem,
kas saka, ka ir no Gara, bet pārbaudiet viņus, lai atrastu, vai gars, kas viņos mīt,
nāk no Dieva. Jo daudzi viltus pravieši ir izgājuši pasaulē.” (1. Jāņa 4:1)
Jānis savos aprakstos par to, kā sātans pūlas savervēt pasauli savā pusē pirms
Kristus otrās atnākšanas, raksta, ka velns izmantos autoritāti un spēku kopā ar
lielu brīnumu demonstrēšanu – tā, ka pat “uguns krīt no debesīm uz zemi cilvēku
acu priekšā”. Līdz ar to “tas pieviļ zemes iedzīvotājus” ar brīnuma zīmēm –

izņemot nedaudzos Dievam uzticīgos (skat. Atkl. 13:8,12-14).
42
Arī pravieši var melot
Sen jo sen Mozus brīdināja Israēla bērnus, lai viņus nemaldina brīnumu
zīmes. “Kad tavā vidū celtos pravietis vai sapņotājs, kas tev ļautu redzēt zīmes
un brīnumus, un šī zīme vai brīnums, uz kuru viņš aizrādījis, tiešām piepil-
dītos, un viņš sāktu tevi skubināt: iesim un sekosim svešiem dieviem, ko tu
nepazīsti, un tiem kalposim – tad tev nebūs klausīt šā pravieša vārdiem, nedz
arī sapņotāju sapņiem.” (5. Moz. 13:1-3)
Vecajā Derībā ir stāsts par Jūdas pravieti, kuru Dievs sūtīja ar vēsti ķēniņam
Jeroboāmam. Pēc savas misijas pabeigšanas viņam vajadzēja atteikties no jebkāda
viesmīlības piedāvājuma un atgriezties mājās pa citu ceļu.
Šis “Dieva vīrs” bija uzticīgs Tā Kunga kalps, pieradis paklausīt, neuzdodot
jautājumus autoritātes balsij. “Dievs tā teica! Es tam ticu! Tas izšķir visu!” bija
viņa pazemīgais, bet viegli ievainojamais veids, kādā viņš noteica patiesības
balsi.
Šis pravietis nogādāja Dieva vēsti. Un, kad ķēniņš aicināja viņu palikt uz
pusdienām, viņa atbildē nebija ne mazāko šaubu. “Ja tu man arī dotu pusi no
savas mājas, tad es tanī kopā ar tevi neiegrieztos. Un es šinī vietā neēdīšu maizi
un arī nedzeršu ūdeni, jo tā man ar Tā Kunga vārdu ir pavēlēts, kas tā saka:
tev nav atļauts ēst maizi, tev nav ļauts dzert ūdeni; neatgriezies pa to ceļu, pa
kuru tu esi atnācis!” (1. Ķēn. 13:8,9)
Kāda veca pravieša dēli, kas dzīvoja netālu, pastāstīja savam tēvam par Jūdas
vēstneša atbildi ķēniņam.
“Uz kuru pusi viņš devās?” vecais vīrs vaicāja.
Dēli parādīja tēvam ceļu. “Apseglojiet manu ēzeli,” viņš tiem pavēlēja un
devās ceļā, lai panāktu paklausīgo gados jaunāko pravieti. Viņš to atrada sēžam
ceļmalā zem ozola.
“Vai tu esi pravietis no Jūdas?” vecais vīrs jautāja.
“Jā, es tas esmu.”
“Tad nāc uz manām mājām un ieturi maltīti kopā ar mani.”
“Es nevaru. Dievs man ir stingri pieteicis neapstāties un neēst šī ceļojuma
laikā. Un, ko Dievs man saka, to es arī daru.”
“Nekādu problēmu,” atteica vecākais vīrs. “Arī es esmu pravietis kā tu. Bet
eņģelis man ir sacījis, ar Tā Kunga vārdu vēstīdams: atved viņu atpakaļ uz
savu namu sev līdzi, lai viņš ēd maizi un lai dzer ūdeni!” Bet viņš meloja (skat.
1. Ķēn. 13:18).
43
“Tu gribi teikt, ka Dievs ir mainījis savas domas? Nu, ja jau tā, tad, tāpat kā
līdz šim, es ticu visam, ko Dievs saka.” Pamatīgi piemuļķots, šis lētticīgais vīrs
no Jūdas sekoja vecākajam pravietim uz viņa mājām.
Šim stāstam ir visai bēdīgs noslēgums, un kāds var pamatoti jautāt: “Kāpēc
vispār šim stāstam jābūt Bībelē?” Jaunajam pravietim nebija nekāda iemesla
turēt veco vīru aizdomās. Būtu bijis ļoti nepieklājīgi aizrādīt, ka pravietis melo.
Tomēr viņam arī nebija pamata nejautājot pieņemt aicinājumu, kas bija pret-
runā ar Dieva iepriekšējo pavēli. Kaut viņš būtu pieklājīgi turējies pie savām
tiesībām noskaidrot radušās pretrunas!
Cik gan bieži mēs mūsdienās dzirdam reliģiskos vadoņus sludinām, ka Dievs
ar eņģeļu vai Svētā Gara starpniecību viņiem ir pavēstījis to vai šo. Šķiet rupji
to noliegt. Dievs taču ir bieži šādi uzrunājis cilvēkus. Tomēr Dievs ir arī mūs
brīdinājis būt piesardzīgiem. Arī pravieši dažkārt melo.
Vai jūs pirktu zāles no šī vīra?
Deviņpadsmitā gadsimta Amerikā satraucošs notikums bija ceļojošu tirgo-
tāju cilindrā ierašanās, kuru vagoniņi bija pilni burvju zālēm. “Jūs tikai man
pasakiet, kas jums kaiš, un es galvoju, ka šīs zāles jūs izdziedinās!”
Brīnumainā kārtā izdziedināto liecības, arīdzan cilvēku lētticība, darīja šo
pārliecinošo tirgoņu reklāmu visai ticamu. Bija skaidrs, ka viņu spēcinošie lī-
dzekļi bija katra prasītā penija vērti!
Tomēr šī reklāma nav vairāk apbrīnas vērta kā tā, ko var lasīt Sīrsa un
Rubaka (Sears, Roebuck) medicīnas katalogā 1902. gadā. Tur tiek piedāvātas
ātras iedarbības zāles slimībām, kurām nopietnu risinājumu joprojām meklē
mūsdienu medicīna. Par visu zāļu iedarbīgumu galvo pats Sīrss.
Tās piedāvā simtprocentīgu dziedināšanu no nikotīna un alkohola, opija
un morfīna atkarībām. Tur ir meksikāņu zāles pret galvassāpēm, kas “pilnīgi
droši” no neciešamajām mokām jūs atbrīvos piecpadsmit minūšu laikā. Tur
var nopirkt arī doktora Rouza franču arsēna sejas laku – “pilnīgi nekaitīgu” –,
kas padarīs skaistu jebkuru, “lai arī kāds būtu jūsu defekts”. Tur ir arī dokto-
ra Hemonda nervu un smadzeņu tabletes, kas “ar garantiju” izdziedēs jūs no
bezgalīga slimību saraksta, sliktu atmiņu ieskaitot. “Lai arī kas jums kaitētu un
lai arī cik nopietna jūsu slimība būtu, doktora Hemonda nervu un smadzeņu
tabletes jūs izārstēs!”
Domīgais pircējs tiek pārliecināts, ka visas Sīrsa zāles tiek gatavotas pēc
“pasaules augstāko medicīnas autoritāšu” receptēm, pie tam brīdinot “neuzti-
44
cēties šarlatāniem, kas reklamē savas preces, lai izmānītu no cilvēkiem naudu
par zālēm, kurām nav nekādas vērtības”.
Sīrss un Rubaks bija pirmie, kas brīdināja savus klientus neuzticēties citu
reklamētām brīnumzālēm.
Pār mums no visām pusēm – gan reliģijas, gan tirgus jomā, gan no televizoru
ekrāniem – pastāvīgām straumēm gāžas dažādi apgalvojumi. Skaidrs, ka visiem
taisnība būt nevar. Mēs darām gudri, ja uzklausām apustuļa Pāvila padomu:
“Visu pārbaudiet, un, kas labs, to paturiet.” (1. Tes. 5:21)
Nav īsāka ceļa uz uzticēšanos
Fakts, ka Bībele mūs aicina pētīt, mudina pārbaudīt un brīdina nebūt lētticī-
giem – pat ja nāktu brīnumainas zīmes –, runā par labu šīs grāmatas uzticamībai.
Protams, pat Sīrsa un Rubaka katalogs brīdināja savus klientus no šarlatāniem,
tomēr es nespētu uzticēties reliģiskai kustībai, skolotājam vai grāmatai, kas
mani atrunātu vai, vēl ļaunāk, aizliegtu uzdot neliekuļotus jautājumus par ti-
cības pamatiem.
Kad reliģijas skolotājs, šķiet, iebiedēts no studentu pieklājīgajiem, bet trāpī-
gajiem jautājumiem, kļūst pat dusmīgs un sāk arvien vairāk ieņemt aizstāvības
pozīciju, rodas aizdomas, ka pašam skolotājam nav pietiekamu pierādījumu
savai ticībai, un tas uzticamību mazina.
Uzticēšanos var ātri sagraut, un nav tāda īsā ceļa uz tās atjaunošanu. Pazi-
ņojumi par uzticamību neko nepierāda. Arī Hitlers apgalvoja, ka viņam var
uzticēties. Kad sātans izrādīja šaubas par Ījaba ticību, Dievs šo lietu nenokār-
toja ar vienu vienīgu dievišķu apgalvojumu. Tā vietā Viņš pieļāva sāpīgu faktu
demonstrējumu. Tas ir veids, kā Dievs vieš uzticēšanos.
Lai gan Dievs ir nepatiesi apsūdzēts, ir tikai viens veids, kā Viņš var at-
gūt savu labo slavu: pierādot savu uzticamību ilgākā laika periodā, dažādos
apstākļos, it īpaši sarežģītās situācijās. Bībeles sešdesmit sešas grāmatas ir šo
pierādījumu uzskaitījums.
Patiesības Autoritāte
Svētdienā, pēc Jēzus krustā sišanas, diviem drosmi zaudējušiem mācekļiem
ceļā uz Emavu tika smagi pārbaudīta ticība. Viņi bija apjukuši sakarā ar viņu Va-
doņa nāvi, jo bija cerējuši, ka “Viņš ir tas, kas Israēlu atpestīs” (Lūk. 24:21).
Jēzus tiem ceļā pievienojās, tomēr tie Viņu kaut kā neatpazina. Šiem diviem
vīriem bija nopietni jautājumi, uz kuriem Kungam noteikti bija jāatbild. Taču
45
Viņš tiem neatklājās. Tā vietā Jēzus, “iesākdams no Mozus un visiem pravie-
šiem, izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti”. Kaut es būtu dzirdējis
šos stāstus un argumentus, kurus Viņš todien izmantoja! Beidzot abi mācekļi
atzina, ka uz viņu jautājumiem ir atbildēts, – nemaz neapjaušot, ka pats Kungs
viņus izvadājis cauri Svētajiem Rakstiem.
Kāpēc Jēzus neatklāja šiem vīriem, kas Viņš bija? Savā godbijībā viņi noteikti
būtu pieņēmuši jebkādu argumentu no Viņa mutes. “Ja Jēzus tā saka, tad tā arī
ir. Es tam ticu. Tas izšķir visu.”
Es domāju, ka Jēzus viņiem neatklājās tieši šī iemesla dēļ. Viņš nevēlējās
riskēt, ka mācekļi pieņemtu Viņa vārdus, nemaz neapdomājot, ko Viņš saka,
paļaujoties vienīgi uz Viņa autoritāti. Viņa vietā taču varēja ierasties arī sātans –

Pievīlējs, kurš “izliekas par gaismas eņģeli” (2. Kor. 11:14).
Jēzus sevi atklāja vienīgi tad, kad abi mācekļi bija nonākuši pie saprātīgas
pārliecības, kas balstās uz īstiem pierādījumiem.
Ir skaidrs, ka Dievs nevēlas, lai mēs ticētu Viņa vārdiem tikai tāpēc, ka to
saka Viņš – Pasaules Radītājs. Dievs vēlas, lai mēs Viņam uzticētos tāpēc, ka
esam Viņu iepazinuši kā uzticamu Personu. Viņš vēlas, lai mēs Viņam uztica-
mies patiesības gaismā.

Copyright © 2010 - 2018 Speaking Well of God, Inc. All rights reserved. Terms of Use | Privacy Policy | Website by NewBlood