NAV IESPĒJAMS PAVĒLĒT UZTICĒTIES

“Uz ceļiem – vai arī es jūs iesviedīšu ugu-
nī!” “Uz ceļiem – vai arī es jūs iesviedīšu ugu-
nī!”
Babilonijas impērijas valdnieks Nebukadnē-
cars nepieprasīja, lai tauta pielūgtu viņu. Viņš
uzstādīja milzīgu zelta tēlu – deviņdesmit pēdu
augstumā un deviņu pēdu platumā – un sasauca
visus savas valsts ierēdņus apmeklēt tā atklā-
šanu. Viss šis stāsts ir lasāms Vecajā Derībā,
pravieša Daniēla grāmatas 3. nodaļā.
Kad visi bija sanākuši, saucējs paziņoja val-
dieka pavēli: brīdī, kad sāks skanēt mūzika, vi-
siem jāpaklanās šī uzstādītā tēla priekšā. Ikkatrs,
kas atteiksies paklausīt, tiks iemests degošā ceplī
(Dan. 3:6).
Nebukadnēcara acīs pavēlei zemoties nāves draudu iespaidā nebija ne vainas.
Vai tad dievi paši ar līdzīgu izrēķināšanos nedraudēja cilvēkiem, kas necentās
viņiem izpatikt?
Divdesmit piecus gadsimtus vēlāk daudziem no mums šāda ķēniņa pavēle
zemoties šķiet nežēlīga un barbariska. Bet vai viņš bija nežēlīgāks par apustuli
Pāvilu pirms piedzīvojuma uz Damaskas ceļa, kurš vajāja un slepkavoja cilvē-
kus, lai piespiestu tos pakļauties viņa baismīgajam dievam? Un vai modernajā
laikmetā nedzīvo miljoniem cilvēku, kuri tic tādam dievam, kas pieprasa ne
tikai viņu paklausību, bet pat mīlestību un uzticēšanos, piedraudot nevis ar
nāvi degošā ceplī, bet gan mūžīgām mokām elles liesmās?
Ieskanējās mūzika un visi metās ceļos – visi, izņemot trīs jūdu jaunekļus
Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego. Viņi pēc Jūdejas ieņemšanas bija atvesti uz
Bābeli gūstā. Tomēr Nebukadnēcars bija viņus izvēlējies, lai izglītotu ķēniņvalsts

31
tieslietās un nesen bija pat iecēlis vadošos amatos savā impērijā. Ķēniņš pārskai-
tās, kad uzzināja par šo jaunekļu nepaklausību un lika atvest viņus pie sevis.
“Vai jūs, Sadrah, Mesah un Abed-Nego, ar nolūku negodājat manus dievus
un nepielūdzat zelta tēlu, ko es liku veidot? Nu, ja jūs, izdzirdot bazūnes skaņas,
flautas, vijoles, cītaras, stabules un citus mūzikas instrumentus, esat ar mieru
zemoties tā tēla priekšā, ko es pavēlēju izveidot, un to pielūgt, tad labi. Bet, ja
jūs to nepielūdzat, tad tūlīt tiksiet iemesti degošā ceplī! Un kas būtu tas dievs,
kas jūs varētu izglābt no manas rokas?” (Dan. 3:14,15)
Jaunekļi izrādīja ķēniņam cieņu, tomēr atteicās paklausīt, paskaidrojot, ka
Dievs, kam viņi kalpo, spēj viņus arī pasargāt. Nebukadnēcars, iededzies dus-
mās, pavēlēja sakurināt cepli septiņas reizes karstāku nekā parasti un šos trīs
jaunekļus sasiet un iemest tajā.
Kā Dievs pārmācīja Nebukadnēcaru
Kā gan Dievs varētu izmācīt tik valdonīgu un lepnu cilvēku? Kā Viņš va-
rētu sazināties ar tirānu, kurš tik ļoti pieradis panākt savu gribu, ka ir gatavs
nogalināt jebkuru, kas tai pretotos?
Protams, Dievs varētu šo cilvēku iznīcināt tajā pašā dienā, kad viņš lepni
apsēdās savā tronī. Šis skats uz klātesošajiem atstātu varenu iespaidu. Bet nā-
vessods nepārmāca sodāmo. Un Debesu Tēvs tagad tikai iesāka sava gudrā, bet
iedomīgā bērna pārmācīšanu.
Viena lieta, ko Nebukadnēcars cienīja, bija augstāka vara. Kad Daniēls at-
stāstīja ķēniņa aizmirsto sapni, Nebukadnēcars zemojās pie pravieša kājām.
“Patiesi,” viņš teica, “jūsu Dievs ir visu dievu Dievs un visu ķēniņu Kungs, Viņš
atklāj noslēpumus, tādēļ arī tu varēji atklāt šo noslēpumu!” (Dan. 2:47)
Dievs dodas pie cilvēkiem tur, kur viņi ir. Tāpat kā Viņš uzrunāja Mozu
no degošā krūma (skat. 2. Moz. 3), tā arī Viņš uzrunāja Nebukadnēcaru no
degošā cepļa.
“Tad Nebukadnēcars pēkšņi sajuta izbrīnu; viņš steidzīgi cēlās
un jautāja saviem padomniekiem: “Vai tad mēs neiemetām
ugunī trīs vīrus saistītus?” Tie atbildēja ķēniņam: “Jā, patiešām,
ak, ķēniņ!” Tad viņš sacīja: “Bet es redzu četrus brīvi ugunī
staigājam, un redzams tiem uguns neko nekait, un ceturtais
izskatās kā kāda dievišķa būtne.”” (Dan. 3:24,25)
Ķēniņš pavēlēja jaunekļiem nākt ārā no degošā cepļa un tad publiski pa-
ziņoja: “Slavēts lai ir Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievs, kas sūtījis Savu
32
eņģeli un izglābis Savus kalpus, kuri paļāvās uz Viņu un netaupīja savu dzīvību,
pārkāpdami ķēniņa pavēli, lai negodātu un nepielūgtu citu dievu kā vien savu
Dievu!” (Dan. 3:28)
Dievs bija nepārprotami ieguvis ķēniņa cieņu un uzmanību. Tomēr Nebu-
kadnēcars vēl joprojām Dievu nepazina – ne uz pusi tik labi kā Pāvils pēc pie-
dzīvojuma uz Damaskas ceļa. Ķēniņš vēl nevarēja teikt kopā ar Pāvilu: “Ikviens
lai pilnīgi turas savā pārliecībā!” (Skat. Rom. 14:5.)
Tā vietā Nebukadnēcars izdeva jaunu tirānisku pavēli: “Tādēļ es tagad pa-
vēlu, ka visās tautās, ciltīs un valodās ikvienu, kas zaimotu Sadraha, Mesaha
un Abed-Nego Dievu, būs sacirst gabalos un viņa namu pārvērst par drupu
kaudzi, jo nav cita dieva, kas varētu izglābt!” (Dan. 3:29)
Parādot savu varu, Dievs panāca, ka Nebukadnēcars sper pirmo soli pretī
godbijībai un vēlmei Viņu uzklausīt. Savukārt ķēniņš ķērās pie varas līdzekļiem,
lai iebiedētu savus pavalstniekus un liktu tiem godāt vareno Dievu.
Nebukadnēcars acīmredzot vēl nebija gatavs Jāņa 15:15 laipnajam draudzības
piedāvājumam.
Reiz gan Daniēls uzdrīkstējās paziņot ķēniņam, ka Dievs no viņa sagaida
labāku izturēšanos pret pavalstniekiem: “Tādēļ, ak ķēniņ, pieņem manu pado-
mu – atsvabinies no saviem grēkiem ar taisnību un no saviem noziegumiem ar
žēlsirdību, to parādīdams nelaimīgajiem!” (Dan. 4:27) Iepriekš Nebukadnēcars
taču apbrīnoja trīs ebreju gūstekņu uzticību Dievam.
Beidzot pēc vairākiem gadiem, kuru laikā ķēniņš bija spiests mācīties paze-
mību, viņš pārliecināts varēja publiski paziņot, ka “Viņa priekšā pazūd nebūtībā
visi zemes iedzīvotāji”.
“Viņš dara pēc sava prāta ar debesu pulkiem un ar zemes
iedzīvotājiem. Nav neviena, kas varētu aizkavēt Viņa roku
un Viņam sacīt: ko Tu tur dari?” “Es, Nebukadnēcars, tagad
slavēju, godinu un augsti teicu debesu Ķēniņu, jo visi Viņa darbi
ir patiesība un visi Viņa ceļi ir taisnība – Viņš var pazemot
tos, kas lepnībā staigā.” “Es nolēmu darīt visiem zināmas tās
zīmes un tos brīnumus, ko Visuaugstais Dievs man darījis. Cik
lielas ir Viņa zīmes, un cik vareni Viņa brīnumi!”
(Dan. 4:32,35,37,2,3)
Nebukadnēcaram vara joprojām šķita ļoti svarīga, lai gan viņš arī atzina, ka
Dievs savu varu izmantojis pareizi un taisnīgi. Tomēr šoreiz viņa grēksūdzei
nesekoja kāda barga pavēle, ka jebkuram, kurš nepaklausīs Debesu Dievam,
33
būtu jātiek “sacirstam gabalos” vai iemestam degošā ceplī.
Dažkārt es prātoju, vai Nebukadnēcars turpināja savu izaugsmi un kļuva
par kaut ko vairāk nekā pazemīgu kalpu, kas atzīst sava Kunga augstāko varu.
Bībeles stāsts par viņu beidzas, nepieminot, ka viņš būtu mācījis savai tautai
mīlestību un uzticēšanos, – tik atšķirīgi no stāstiem par Dieva draugiem Mozu
un Pāvilu. Iespējams, Nebukadnēcars par draudzības brīvību mācīsies mūžībā.
Viņš kā pazemīgs kalps noteikti labprāt uzklausīs Dieva mācības.
“Ne ar spēku, ne ar varu”
Vieta, kur Nebukadnēcars pavēlēja tautai mesties ceļos, nav tālu no Irākas
galvaspilsētas Bagdādes. Ir zināms, ka šīs valsts vadītājs ārkārtīgi apbrīno senās
Bābeles valdnieku. Tomēr viņa apbrīna nav sekmējusi mieru Tuvo Austrumu
valstu starpā. Kaut Nebukadnēcars būtu kalpojis kā paraugs tam, kādai jābūt
valdīšanai draugu starpā, vienotai valdībai, kas balstās uz uzticēšanos, nevis
varu un bailēm. Lai gan, ja Bābeles ķēniņš būtu šāds valdnieks bijis, moderno
impēriju cēlāju acīs viņš, iespējams, nebūtu tik lielas apbrīnas vērts.
Cik gan ļoti Dievs vēlas, lai uzticēšanās un draudzība atjaunotos tajā pasaules
daļā, kur tik daudzi cilvēki ir Viņa senā drauga Ābrahāma bērni! Tad kāpēc
gan Visvarenais Dievs neiejaucas un neparāda savu augstāko gribu? Vai Jēzus
pats nemācīja, ka “ar Dievu visas lietas iespējamas” (Mat. 19:26 angļu tulk.)?
Vai kāds uzdrīkstētos iebilst, ka ir kas tāds, ko Dievs nespēj? Bet, ja Viņš ar
savu spēku un varu spētu pārvērst Tuvos Austrumus (nemaz nerunājot par visu
pārējo pasauli) mīlošos un uzticamos draugos, tad kuru gan varētu vainot par
dzīvošanu aizdomās un naidā?
Dievs pats atbildēja uz šiem jautājumiem. Un visa Bībele demonstrē Viņa
skaidrojuma patiesumu un nozīmīgumu. “Ne ar spēku, ne ar varu, bet ar manu
garu,” saka Tas Kungs Cebaots (Cah. 4:6).
Šo ziņu pravietis Caharija vēstīja Zerubābelam – Israēla vadonim, kurš nesen
bija atgriezies Jūdejā no Bābeles trimdas. Pēc septiņdesmit gūstā pavadītiem
pārmācības gadiem tautai tika piedāvāta vēl viena iespēja parādīt sevi cienīgus
saukties par Ābrahāma pēcnācējiem, iespēja dzīvot kopā tādā saticībā un mierā,
ka Jeruzāleme kļūtu populāra kā “Taisnības un miera pilsēta” (Cah. 8:3).
Tā kļūtu par tik drošu un draudzīgu vietu, ka “atkal sēdēs veci vīri un vecas
sievas Jeruzālemes ielās, ikviens ar savu nūju rokā lielā vecuma dēļ, un pilsētas
ielām būs būt pilnām ar zēniem un meitenēm, kas tur rotaļājas” (Cah. 8:4,5).
Ziņas par Jeruzālemes iedzīvotāju laipnību un godīgumu izplatītos tik tālu,
34
ka “lieliem pulkiem nāks daudz ļaužu, daudzas tautas meklēs To Kungu Cebaotu
(..), tanīs dienās desmit vīru no dažādām tautām un valodām satvers vienu jūdu
vīru aiz svārku stērbeles un teiks: “Mēs iesim ar Jums kopā, jo mēs dzirdējām,
ka Dievs ir ar Jums.”” (Cah. 8:22,23)
Tieši to Dievs vienmēr bija vēlējies no sava vecā drauga Ābrahāma pēcnā-
cējiem – un ne tikai no viņiem, bet arī visiem, kas, draudzējoties ar Ābrahāma
bērniem, būtu uzzinājuši patiesību par Ābrahāma Dievu.
Tomēr Dieva vēsts Zerubābelam bija tāda – lai gan Viņš tik ļoti vēlējās pa-
līdzēt Israēlam kļūt par šādu tautu, tas nebija panākams ar spēku vai varu, bet
gan vienīgi veidā, kādā strādā Dieva Gars. Un, lai gan neviens nevar apstrīdēt
Dieva varu, kā to noslēgumā atzina Nebukadnēcars, vēl joprojām pat vārgākajam
cilvēkam ir iespējams pateikt “nē” klusajai mīlestības un patiesības balsij.
Ar savu spēku un varu Dievs radīja plašo Visumu. Taču pat šī bezgalīgā vara
nespēja noturēt Luciferu, Viņa spožāko eņģeli (skat. Atkl. 12:7-9), ne arī pārlieci-
nāt vairumu Ādama un Ievas bērnu mīlēt savu Radītāju un uzticēties Viņam.
Ar spēku un varu – kad bija zaudēts gandrīz jelkāds kontakts ar cilvēci –
Dievs sarūgtināts noslīcināja visu pasauli grēku plūdos. Bet ar spēku un varu
Viņš nespēja iekarot Noa pēcnācēju uzticēšanos. Viņiem nebija nekādu šaubu
par Dieva eksistenci. Viņi atzina Dieva visvarenību. Vien doma par Dievu lika
viņiem bailēs drebēt, tāpat kā Jēkaba vēstulē aprakstītajiem dēmoniem (skat.
Jēk. 2:19). Viņi neapšaubāmi ticēja Dievam, taču nesajuta ne mazāko vēlēšanos
uzticēties Viņam kā draugam. Tā vietā šie ļaudis uzbūvēja Bābeles torni, lai
aizbēgtu no Dieva.
Ar spēku un varu Dievs izglāba savu tautu no Ēģiptes gūsta un iekārtoja
Kānaāna zemē. Tomēr Viņa spēks nepalīdzēja iegūt cilvēku uzticēšanos. Atkal un
atkal viņi lielāku ticību izrādīja nežēlīgajiem pagānu dieviem. Ķēniņš Salamans
reiz iepazina Dievu tik labi, ka ar apgarotu gudrību spēja sarakstīt Pamācību
grāmatu. Tomēr vēlāk viņš upurēja pats savus bērnus uguns Dievam Moleham
(skat. 1. Ķēn. 11:7,8; 2. Ķēn. 23:10).
“Bet ar Manu Garu,” saka Tas Kungs Cebaots
Tas nebija spēka vai varas trūkums, kas lika Dievam pasludināt šādu vēsti
Zerubābelam. Tas bija “Visvarenais Kungs Cebaots”, kas runāja caur pravieti.
Kurš gan labāk zinātu spēka pielietojuma robežas? Daži izprot Caharijas 4:6
tā, ka Dieva mērķi nevar tikt panākti ar cilvēku spēku vai varu, bet tikai ar
Dieva paša spēku un varu. Tomēr tas ir pretrunā ar rakstvietu, kur stāstīts,
35
kā darbojas Svētais Gars.
To, ko Dievs visvairāk vēlas, – ilgstošu mieru, brīvību, uzticēšanos un drau-
dzību – nevar panākt ar spēku un nepavisam ne iebaidot. Ja viss, ko Dievs vēlas,
būtu padevība un bezierunu paklausība, Viņš to varētu dabūt jebkurā mirklī. “Uz
ceļiem, vai arī Es jūs iesviedīšu degošā ceplī!” Tomēr Dievs nav Nebukadnēcars.
Viņš labāk nomirtu, nekā valdītu ar spēku, iedvesdams bailes. Un reiz, lai to uz
visiem laikiem pierādītu, Viņš tiešām samaksāja šo augsto likmi.
Jēzus izskaidroja, kā darbojas Svētais Gars. Viņš māca, Viņš pārliecina, Viņš
aicina. Nav tā, ka Garam piemistu mazāk spēka vai varas nekā Tēvam un Dē-
lam, jo Viņš arī ir Dievs. Bet Viņš īpaši darbojas ar vislielāko un noturīgāko
varu – pārliecinošo patiesības spēku. Pāvils runā par patiesības spēku, lai atgūtu
cilvēku uzticēšanos (skat. Rom. 1:17).
Bet ne visi atzīst šo varu. Tā iedarbojas tikai uz tiem, kas ir gatavi ieklau-
sīties, – tiem, kurus dziļi saviļņojis nevis Sinaja kalna pērkons, bet gan maigā
mīlestībā izteiktā patiesība.
Svētais Gars maigi uzrunāja Jūdu, kamēr Kungs mazgāja nodevēja netīrās
kājas. Uzticamie eņģeļi noteikti bija dziļi satriekti, redzot Visuma Radītāju, ko
viņi pielūdza, no laba prāta nometušos ceļos sava neuzticīgā mācekļa priekšā.
Svētais Gars uzrunāja arī eņģeļus, un viņu izpratne par Dieva žēlastību tovakar
augšistabā neapšaubāmi tikai palielinājās.
Toties nodevējs Jūda palika nesatricināms. Viņš noraidīja Svētā Gara klu-
so balsi. Kāpēc gan Dievs sašutumā neiznīcināja viņu par tik nekaunīgu un
nepateicīgu atteikumu? Eņģeļi vēl joprojām mācās no skumjā Tēva, kurš ļāvis
kārtējam neuzticīgajam bērnam pļaut dabiskās sekas tam, ko pats sējis. Pēc
pāris stundām savā noliegtās patiesības tumsā Jūda izdarīja pašnāvību.
Daudzus gadus vēlāk Svētais Gars iedvesmoja Jāni aprakstīt šo neaizmirs-
tamo notikumu, lai arī mēs varētu to izlasīt, lai tiktu aizkustināti tāpat kā
toreiz eņģeļi un pieaugtu uzticībā mūsu žēlastības pilnajam Dievam (skat.
Jāņa 13:1-20).
Šādu uzticēšanos nevar pieprasīt. To nevar sagaidīt nāves draudu iespaidā.
To var iegūt, tikai izklāstot patiesību par Dievu, kas tik aizkustinoši ainota
augšistabā, kā arī simtiem citos gadījumos, kas aprakstīti sešdesmit sešās Bī-
beles grāmatās.
Šis ir tas varenais veids, kādā Svētais Gars cenšas sasniegt Dieva mērķi –
piepildīt Visumu ar uzticamiem un uzticīgiem draugiem. “Ne ar spēku, ne ar
varu, bet ar Manu Garu,” tā saka Tas Kungs Cebaots.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *