Home » Written Materials » KALPI VAI DRAUGI? » NAV DRAUDZĪBAS BEZ UZTICĪBAS

NAV DRAUDZĪBAS BEZ UZTICĪBAS

Esta página también está disponible en: English, Russian, Spanish, Arabic, Estonian, Bulgarian

Ja Dievs vēlas, lai mēs būtu Viņa draugi, tad
kādēļ Bībelē Viņš bieži šķiet tik nedraudzīgs?
Vai Bībele pati nemāca – ja kāds grib iegūt drau-
gus, viņam pašam jākļūst draudzīgam?
Tieši tas, šķiet, pateikts Salamana pamācī-
bās 18:24, kā tulkots 1611. gada karaļa Džeimsa
versijā: “Cilvēkam, kam ir draugi, jābūt drau-
dzīgam pret citiem; un ir draugs, kas tuvāks
par brāli.”
Vairums cilvēku, iespējams, no pašu piere-
dzes, ir atklājuši pirmā apgalvojuma patiesumu.
Diez vai jums būs daudz draugu, ja pats nebū-
siet draudzīgs. Bet vēl arvien Bībeles pētnieku
domas dalās, ko šis ebreju autors ar to īsti domājis. Dažādie Bībeles tulkojumi
mums piedāvā vairākas šī panta variācijas.
Tuvāks par brāli
Bībeles tulkotāji tomēr ir vienisprātis par otrās rindas nozīmi: “Tomēr ir
draugi, kas ir labāki nekā brālis,” kā lasām latviešu Bībelē. Lasītājs var secināt,
ka pirmajā apgalvojumā minētajiem draugiem nevar uzticēties, līdz ar to daudzi
tulkojumi skan šādi:
“Ir draugi, kas tikai izliekas par draugiem, bet ir draugs, kas tuvāks nekā
brālis.” (RSV, 1952. g.)
“Daži draugi tēlo, ka ir draudzīgi, bet patiess draugs ir labāks par tavu tuvāko
radinieku.” (NRSV, 1989)
“Mēdz būt draudzība, kas ātri paiet, bet daži draugi ir uzticamāki nekā
brāļi.” (GNB, 1976)
Vai tad, kad Jēzus piedāvāja saviem mācekļiem draudzību, Viņš tikai tēloja,
ka ir draudzīgs? Vai viņš izlikās par draugu? Nav iespējama ilgstoša draudzība
21
bez abpusējas uzticības un uzticēšanās. Vai ir kāds labs iemesls uzticēties Dieva
Dēlam kā “draugam, kas tuvāks nekā brālis”?
Kā lai saprotam šos “briesmīgos” Bībeles stāstus, kuri tik atbaidoši šķita
skotu kapracim, vai “Rakstu nežēlīgos aspektus”, kurus svētā paskata Bībeles
skolotāja nevēlējās pārrunāt ar saviem audzēkņiem? Varbūt šie teksti attēlo
bijājamā Dieva Tēva, nevis laipnā Dēla raksturu?
Vai Tēvs var būt kā Jēzus?
Filips bija viens no priviliģētajiem mācekļiem, kuri dzirdēja Meistara aici-
nājumu izprast draudzību. Acīmredzot, arī viņu mulsināja šķietamā atšķirība
starp Jēzus draudzīgumu un to, ko kādu Tēvu viņš bija ieraudzījis Vecajā De-
rībā. “Jēzu,” viņš pieprasīja, “rādi mums Tēvu, un tad mums pietiek.” (Skat.
Jāņa 14:8.)
“Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip?”
“Bet mūsu jautājums nav par tevi,” Filips neatlaidās. “Mēs pazīstam un mīlam
tevi, Kungs. Un, pat neskatoties uz to, ka mēs Tevi pielūdzam kā Dieva Dēlu,
mēs nebaidāmies būt Tev tik tuvu šeit, augšistabā. Mēs gribam uzzināt vairāk
par Dievu, kurš dārdināja pērkonu Sinajā, kurš noslīcināja visu pasauli plūdos
(skat. 1. Moz. 6–8), kurš iznīcināja Sodomas un Gomoras pilsētas (skat. 1.
Moz. 18:16–19:29), kurš sadedzināja Nadabu un Abiju (skat. 3. Moz. 10:1-11)
un atvēra zemi, lai aprītu Korahu, Datanu un Abirāmu (skat. 4. Moz. 16), kurš
pavēlēja nomētāt akmeņiem Āhanu un viņa ģimeni (skat. Joz. 7) un lika ugunij
līt no debesīm Karmela kalnā (skat. 1. Ķēn. 18).
“Jēzu, vai Tēvs var būt tāds, kāds Tu esi?”
Un Kungs Jēzus atbildēja: “Ja jūs patiešām Mani pazītu, jūs pazītu arī Tēvu.
Ikviens, kas redzējis Mani, ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: Rādi mums Tēvu?
Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs Manī? Ikviens, kas tic Man, tic tam,
kas Mani sūtījis.”
“Un, runājot par tiem briesmīgajiem stāstiem par pārmācību un nāvi,”
Jēzus būtu turpinājis, “nepārprotiet, tie nenozīmē, ka Tēvs ir nedraudzīgāks
vai nepieejamāks par Mani. Patiesībā tas biju Es, kurš veda Israēla tautu cauri
tuksnesim. Tā bija Mana pavēle nomētāt Āhanu!”
Pāvils to saprata, kad rakstīdams izmantoja Bībelē pazīstamo klints simbolu.
“Un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu, jo tie dzēra no garīgās klints, kas tiem
gāja līdzi, bet šī klints bija Kristus.” (1. Kor. 10:4)
Ja vien Filips būtu turpinājis jautāt, mācekļi, iespējams, būtu dzirdējuši ne-
22
novērtējamus skaidrojumus, ko pierakstīt evaņģēlijos. Viņš varēja jautāt: “Kāpēc,
Jēzu, Tu pavēlēji nomētāt akmeņiem Āhanu un visu viņa ģimeni, bet izglābi no
nomētāšanas laulības pārkāpšanā pieķerto sievieti? Kādēļ Tu tik skaļi dārdināji
pie Sinaja, bet tagad tik klusu runā ar mums?”
Par nelaimi, mācekļiem bija svarīgāk iegūt labākās vietas pie galda un no-
skaidrot, kādus amatus viņi ieņems gaidāmajā valstībā! Tad jau tagad ir mūsu
kārta uzdot jautājumus, un Jēzus aicina mūs kā savus draugus dzīties pēc šīs
izpratnes.
Kādēļ Dievs pacēla balsi Sinajā?
Iedomājies, ka esi aculiecinieks tajā bijājamā dienā, kad Dievs nonāca no
Sinaja kalna, lai runātu ar Israēla bērniem. Viss kalns drebēja no Kunga klāt-
būtnes. Šāvās zibeņi, uguns un dūmi, un skaļi bļāva taure.
Un Dievs teica Mozum: “Nelaid cilvēkus tuvumā. Ja kāds pieskaras kalnam,
tas jānonāvē. Vai tas būtu dzīvnieks vai cilvēks, tas jānomētā ar akmeņiem vai
jānošauj. Uztaisi žogu apkārt kalnam. Ja kāds izlauzīsies tam cauri, tam jāmirst.”
(Skat. 2. Moz. 19:10-25.)
“Tad tauta, to redzēdama, bēga un nostājās iztālēm. Un ļaudis sacīja Mozum:
“Runā tu uz mums, mēs tev klausīsim, bet lai Dievs nerunā uz mums, citādi
mēs mirsim.”” (2. Moz. 20:18,19)
Bet Mozus iedrošināja tautu, lai nebīstas, jo Mozus pazina Dievu un bija
Viņa draugs. Lai gan Mozus vienmēr tuvojās Viņam ar vislielāko cieņu un ap-
brīnu, tomēr viņš nebaidījās. Un Kungs runāja ar Mozu “vaigu vaigā, kā kāds
sarunājas ar savu draugu” (2. Moz. 33:11).
Atcerieties, cik bezbailīgi, bet godbijīgi Mozus atbildēja uz Dieva piedā-
vājumu atmest Israēlu un radīt jaunu tautu no viņa paša pēcnācējiem (skat.
4. Moz. 14:11-19).
Savukārt tauta visu ceļu no Ēģiptes līdz Sinajam izturējās necienīgi, kur-
nēja un sūdzējās – tas viss, neskatoties uz brīnumaino glābšanu pie Sarkanās
jūras un Dieva dāsno gādību, dodot ūdeni un pārtiku. Kā gan Dievs varēja
iegūt šādu cilvēku uzmanību un noturēt to pietiekami ilgi, lai atklātu vairāk
patiesības par Sevi!?
Vai Viņam vajadzēja uzrunāt tautu klusu, “lēnā balsī”, kā Viņš runās ar
Eliju klints alā (skat. 1. Ķēn. 19:12)? Vai Viņam vajadzēja apsēsties un raudāt
par Israēlu, kā daudzus gadsimtus vēlāk Viņš to darīs, sēžot uz cita kalna un
apraudot Jeruzālemes iedzīvotājus (skat. Lūk. 19:41-44; 13:34; Mat. 23:37)?
23
Tikai dramatiska godības parādīšana varēja iedvest cieņu dumpīgajam pūlim
tuksnesī. Kāds gan tas bija risks no Dieva puses – tik uztvertam kā briesmīgam
Dievam, kuru grūti mīlēt kā draugu!
Tomēr bija jāizvēlas – riskēt vai zaudēt ar tautu kontaktu. Bez cieņas un
bijības viņi nebūtu uzklausījuši un ņēmuši nopietni Dieva norādījumus. Šī ie-
mesla dēļ kādā citā Vecās Derības grāmatā ir atrodams sakāmvārds: “Tā Kunga
bijāšana ir gudrības iesākums.” (Sal. pam. 9:10) Un Dievs labprātāk uzņemsies
risku uz brīdi kļūt par biedējošu un pat ienīstu Dievu, nekā zaudēt kontaktu
ar saviem bērniem.
Vai tu rīkotos tāpat?
Vecāki un skolotāji spēs saprast šo risku. Iedomājieties, ka jūs esat kāds cie-
nījams un līdzsvarots pirmsskolas skolotājs. Visu šo gadu laikā, kamēr strādājat
par skolotāju, nekad neesat izjutis vajadzību pacelt balsi, runājot ar bērniem.
Bet tagad skolas pārzinis pie durvīm steidzami jūs informē, ka skolā izcēlies
ugunsgrēks, un jums jāizved bērni ārā no klases, cik ātri vien iespējams.
Jūs pagriežaties un zem deguna noburkšķat, ka ēkā ir ugunsgrēks. Bet klasē
ir liels troksnis, jo sācies garais starpbrīdis. Neviens neievēro, ka stāvat klases
priekšā. Vai savā mīlestībā uz bērniem jūs būtu gatavs kliegt? Un, ja arī tas
nelīdzētu, vai jūs būtu pietiekami apņēmīgs, lai kāptu uz galda un, ja vaja-
dzīgs, sviestu ar kādu dzēšgumiju vai divām? Beidzot bērni varētu ievērot šo
neparasto skatu – viņu laipnais skolotājs, šķietami dusmīgs, pirmo reizi mūžā
kliedz un žestikulē kā nekad agrāk. Apdulluši un varbūt nobijušies no redzētā
viņi ieslīgst savos krēslos.
“Tagad, bērni, lūdzu, nestāstiet mājās saviem vecākiem, ka biju uz jums
dusmīgs,” jūs varētu skaidrot. “Es vienkārši mēģināju pievērst jūsu uzmanību.
Saprotiet, ēkā ir ugunsgrēks, un es negribu, lai kāds no jums ciestu. Tādēļ no-
stājieties rindā un ātri dodieties ārā pa durvīm.
Pārmācības risks
Kas ir lielāka mīlestība? Atteikties pacelt balsi, lai bērni nenobītos? Vai arī
riskēt, ka no jums nobīstas, un, iespējams, zaudēt cieņu, lai glābtu jums uzti-
cētos bērnus?
Līdzīgi Dievs riskē katru reizi, kad Viņš pārmāca savu tautu. “Jo, ko tas
Kungs mīl, to Viņš pārmāca.” (Skat. Ebr. 12:6.)
Vārds ‘pārmāca’ ir labāks tulkojums nekā Karaļa Džeimsa versijā – ‘soda’
24
(‘chasteneth’ – angļu val.). Grieķu oriģinālā šim vārdam ir plašāka jēga. Tas
nozīmē izglītot, trenēt, labot, disciplinēt. Katra no šīm lietām dažreiz var iekļaut
sodu, bet tikai ar nolūku veicināt izaugsmi.
Vēl kādā Salamana pamācībā varam lasīt skaidrojumu, ka Dieva pārmācības
motīvs ir mīlestība.
“Mans dēls, neatmet Tā Kunga tev piešķirto mācību un nesajūti nepatiku
par Viņa uzlikto pārmācību, jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, turēdams
tomēr labu prātu uz viņu kā tēvs pret dēlu.” (Sal. pam. 3:11,12)
Vēstulē ebrejiem šis sakāmvārds citēts, lai mudinātu Dieva bērnus ņemt
vērā pārmācības iedrošinošo aspektu. “Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret
jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca? Bet, ja jūs esat bez
pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un neīsti bērni.
Tad nu mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem, un mēs tos esam
bijušies. Vai tad mēs daudz vairāk nepaklausītu gara Tēvam, lai dzīvotu? Jo tie
gan īsu laiku mūs ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam, bet Viņš –
lai tas nāktu mums par labu, lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki. Bet katra
pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk,
tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli.” (Ebr. 12:7-11)
Mācību stunda uz kāpnēm
Tagad es saprotu, cik lielā mērā mana māte riskēja tikt nesaprasta katru
reizi, kad viņa bija nolēmusi man pasniegt īpaši iespaidīgu mācību stundu.
Disciplinēšana parasti tika izpildīta mūsu divstāvu mājas koridorā. Pie vienas
sienas atradās gara mēbele ar spoguli, kurā bija vieta cepurēm, lietussargiem
un pa vidu – atvilktne cimdiem. Atvilktnē glabājās divas ādas siksnas. Es tā
arī nekad nesapratu, kāpēc tās bija divas. Bet savā iztēlē arvien varu dzirdēt
atvilktnes roktura grabēšanu un ļaunu vēstošo siksnu čabēšanu, mātei izvēloties
vienu no tām. Tad mēs abi kopā devāmies uz trepēm.
Pēc tam, kad māte bija apsēdusies un apsūdzētais ieņēmis nepieciešamo
pozu, viņa mēdza pārrunāt izdarītā pārkāpuma dabu un nopietnību. Sarunu
pavadīja ritmiska siksnas vēzēšana. Jo smagāks bija nodarījums, jo ilgāk nācās
to pārrunāt. Es neatceros, ka jelkad šajā sāpīgajā pozā būtu iedomājies: “Cik
tas ir mīļi no mātes puses, ka viņa mani šādi pārmāca! Cik viņa ir žēlsirdīga,
uzņemdamās risku tikt nesaprasta vai pat ienīsta, vai ka sākšu klausīt tikai baiļu
dēļ!” Tieši otrādi, tajā brīdī manas izjūtas bija pilnīgi pretējas.
Bet, kad viss bija beidzies, man vajadzēja sēdēt trepju apakšā un pārdomāt
25
nupat iegūto pieredzi. Un, pirms varēju doties atkal ārā spēlēties, man vienmēr
bija jāatrod māte, un tad mēs apskāvāmies, skūpstījāmies un solījām, ka tas
nekad vairs neatkārtosies.
Dažkārt nožēla kavējās. Atceros, kā es uzkāpu trepju augšā, lai caur vitrāžu
logiem varētu vērot ziedus apkārt zālienam. Bet bija grūti ilgi dusmoties vai
turpināt baidīties no mātes. Šķiet, viņa nekad nezaudēja savaldību. Mēs zinājām,
ka nav nekā tāda, ko viņa nebūtu gatava darīt savu bērnu labā. Viņai nekad
nepietrūka pacietības, klausoties visu, ko mēs gribējām izstāstīt. Viņa bija tik
lepna par mūsu panākumiem un tik saprotoša, ja mums kas neveicās.
Nesen es atkal pabiju pie šīm trepēm. Vitrāžu logi arvien vēl bija savā vietā,
tikai trepes likās zemākas, kad es uz tām apsēdos. Prātā nez kāpēc nenāca sāpes
vai kauns par to visu. Bet, kad domāju par savu māti, kura nu jau daudzus ga-
dus kā mirusi, izjutu īpašu siltumu, lai gan ne tajā pašā vietā, kur to jutu toreiz
siksnas vicināšanas laikā.
Es ceru, ka nekad nepazaudēšu šo mācību stundu nozīmi. Viņa palīdzēja
mums apgūt svarīgu patiesību par Dievu. Mēs to nesapratām uzreiz, bet māte bija
gatava gaidīt. Ja mēs būtu uzauguši bailēs un naidā pret viņu, tas būtu salauzis
viņas sirdi. Bet mēs viņai rūpējām tik ļoti, ka viņa bija gatava riskēt.
Dievs izvēlas runāt klusi un neuzkrītoši
Svētie Raksti vēstī, ka Dievs mūs mīl tik ļoti, ka arī Viņš ir gatavs uzņemties
šādu risku. Ja uzstājīgi izvēlamies iet paši savu ceļu, Dievs agri vai vēlu mūs
atlaidīs. Tomēr Viņš cīnās par mums. Viņš aicina, brīdina, disciplinē. Viņš
labprātāk runātu ar mums klusi, kā tas notika ar Eliju. Bet, ja mēs nedzirdam
kluso balsi, viņš runās caur zemestrīci, vēju un uguni (skat. 1. Ķēn. 19:9-13).
Reizēm dzīves kritiskās situācijās, lai pievērstu mūsu uzmanību, Dievs ir
spiests rīkoties ekstrēmi. Šādos brīžos, kad negribīgi pakļaujamies Dievam, tas
bieži notiek aiz bailēm. Tajā pašā laikā Dievs ir ieguvis vēl vienu iespēju mūs
uzrunāt, brīdināt, pirms esam nonākuši ārpus Viņa sniedzamības robežām,
lai daži no mums atgrieztos, atkal spētu uzticēties un ieraudzītu, ka bailēm
nav pamata.
Nav šaubu, ka šādi Dievs parāda sevi kā draugu, kas ir tuvāks par brāli (Sal.
pam. 18:24). Tas, kurš grib, lai mēs būtu Viņa draugi, pats ir tik labs draugs, ka
ir gatavs būt kopā ar mums, pat ja neesam draudzīgi. Dievs pacietīgi darbojas,
lai pārvērstu draugos pat savus ienaidniekus.
26
Kā Dievs atguva Saulu
Dievs neatteicās no sava ienaidnieka Saula, bet pārvērta viņu Pāvilā – lielā
ticības un mīlestības apustulī. Pirms Sauls satika Jēzu uz Damaskas ceļa, viņš
bija stingri apņēmies iznīcināt jauno, viņaprāt, bīstamo viltus mācību par Dievu.
Sauls būtu ārkārtīgi aizvainots, ja kāds uzdrošinātos viņu nosaukt par Dieva
ienaidnieku. Viņam bija iemesls uzskatīt sevi par Dieva visdedzīgāko, cītīgāko
kalpu un patiesības aizstāvi.
Tomēr Sauls pielūdza nedraudzīgu Dievu, kurš būtu gatavs pielietot spēku,
lai panāktu savu. Tādējādi, tā Dieva vārdā, ko viņš pazina, Sauls mēģināja pie-
spiest agrīnos kristiešus nožēlot savas ķecerības un atgriezties pie patiesības.
Ja viņi atteicās, viņš tos apcietināja vai pat nogalināja – tieši tā, kā būtu darījis
Dievs, kam viņš ticēja.
Tādēļ Sauls arī spēja piedalīties tāda laba cilvēka nogalināšanā kā Stefans.
Viņš nepriecājās par pašu nāvessodu, bet deva tam savu piekrišanu (Ap. d.

8:1). Viņš atcerējās Sinaja stāstu. Vai pats taisnais un svētais Dievs nebija pa-
vēlējis nepaklausīgos nomētāt akmeņiem vai nošaut?
“Lūdzu, piedod Saulam”
Kā Dievs spēja tādu cilvēku kā Sauls pārvērst savā draugā – draudzīga Dieva
draugā?
Kungs savu nākamo draugu izvēlējās izaicināt uz Damaskas ceļa. Saulu sa-
trauca atmiņas par nāvessoda izpildi. Stefans bija parādījis ievērojamas Rakstu
zināšanas, un Saula sirdsapziņa nevilšus atzina patiesības autoritāti.
Iespējams, vissatraucošākā bija Stefana pirmsnāves lūgšana par piedošanu:
“Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku.” (Ap. d. 7:60) Bija liecības par to, ka ķeceris
Jēzus līdzīgi bija izturējies pie krusta: “Tēvs, piedod tiem; jo tie nezina, ko tie
dara.” (Lūk. 23:34) Ja šie divi cilvēki patiešām bija bezdievīgi ķeceri, kā gan tie
spēja izturēt šādas mocības ar tik dievišķu labvēlību!
Iespējams, Sauls iedomājās visus tos Bībeles stāstus par dievišķām dusmām
un atriebību, iznīcinot grēku un grēciniekus. Vai tie nebija tautas vadoņi un
teologi, kas bija viņam uzticējuši šo nepatīkamo, bet svēto misiju? Tā nu Sauls
turpināja savu ceļu uz Damasku, “draudus un nāvi dvesdams pret Tā Kunga
mācekļiem” (Ap. d. 9:1).
Vai tas būtu ko līdzējis, ja Dievs pieklājīgi pieskartos viņa plecam un teiktu:
“Paklau, Saul, vai varu ar tevi ko pārrunāt?” Sauls pat nesajustu Dieva pieskā-
27
rienu. Viņš pilnīgi noteikti nebūtu dzirdējis kluso, laipno balsi. Lai piesaistītu
Saula uzmanību, tā vietā bija jāizdara kas dramatisks.
Apžilbināts Sauls nokrita pie zemes. Un pie tam, lai nodrošinātu Saula nedalītu
uzmanību Dieva sacītajam, Viņš uz kādu brīdi atņēma Saulam spēju redzēt.
Nu Sauls pilnīgi bezspēcīgs gulēja uz zemes, droši vien pilnīgi šokēts; tas,
kurš viņam uzbrucis, ir tas pats pieklājīgais un lēnprātīgais ķeceris, kuru viņš
nonicināja kā vāju. Viņš ir tas pats, kurš mācīja tādas muļķības kā mīlēt savus
ienaidniekus un pat aizlūgt par romiešiem.
“Bet Viņš taču varēja mani nogalināt,” iespējams, Sauls domāja pie sevis.
“Es Viņa vietā noteikti tā būtu izdarījis. Kādēļ Viņš ar mani nerīkojās tā, kā
es izrīkojos ar Viņa mācekļiem? Tā vietā es dzirdu, ka Viņš ar mani mierīgi
runā manā – aramiešu – valodā (skat. Ap. d. 26:14). Un Viņš runā par manu
sirdsapziņu!”
“Man žēl, Kungs, esmu šausmīgi kļūdījies. Tagad, lūdzu, pieņem mani par
savu kalpu un pasaki man, ko Tu gribi, lai es daru.” Pēc dažiem gadiem vēstulē
Romas ticīgajiem Sauls – tagad saukts Pāvils – pauda pagodinājumu, ar sevi
iepazīstinot kā “Jēzus Kristus kalpu un vergu” (skat. Rom. 1:1).
Pāvils – kalps
Bet Dievs gribēja no Pāvila kaut ko vairāk nekā vienīgi padevīgu kalpoša-
nu. Tāpēc tajā brīdī viņš nedeva nekādus norādījumus, kā vien to, ka jāiet uz
Damasku. “Tur tev pateiks visu, kas tev jādara.” (Skat. Ap. d. 22:10.)
Viņu sagaidīja kāds vīrs vārdā Ananija, laipni to sveicinot: “Brāli Saul, rau-
gies uz augšu!” (Ap. d. 22:13) Un Saula redze atjaunojās. Ananija turpināja ar
stāstu, cik daudz Dievs sagaida no sava jaunā mācekļa. Saulam vajadzēja kļūt
par Dieva kalpu (‘palīgu’ oriģinālā) patiesības pasludināšanā. “Mūsu tēvu Dievs,”
Ananija turpināja, “tevi izredzējis, lai tu atzītu Viņa prātu, redzētu Taisno un
dzirdētu balsi no Viņa mutes, lai tu kļūtu Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā
liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis” (Ap. d. 22:14,15).
Pāvils – saprotošs draugs
Pārdomājot Dieva prasmi viņu pārliecināt, izturoties tik stingri, bet tajā
pašā laikā žēlsirdīgi, Pāvils pārvērtās par ko vairāk nekā tikai uzticamu kalpu.
Viņš kļuva par pašu saprotošāko draugu, kura augstākais mērķis bija apliecināt
citiem patiesību par savu Kungu, izturoties pret citiem tā, kā Dievs attiecās
pret viņu.
28
“Sekojiet man tā, kā es sekoju Kristum,” viņš rakstīja korintiešiem (skat.

1. Kor. 11:1). Nekad mūžā viņš vairs neķersies pie vardarbīgām metodēm. Tiem,
kuri viņam nepiekrita – pat svarīgās lietās –, viņš teica: “Ikviens lai turas savā
paša pārliecībā.” (Skat. Rom. 14:5.) Un tiem, kuri jutās brīvi kritizēt un nosodīt,
viņš jautāja: “Kas tu esi, ka tiesā otru?” (Skat. Rom. 14:1-23.)
Ar savu attieksmi pret tik ļoti problemātiskajiem Korintas draudzes locek-
ļiem Pāvils lika saprast, cik labi viņš pazina Dievu un to, kāds ir draudzības un
uzticības ceļš. Sākumā viņš tos uzrunāja ar loģiku un mīlestību. Tieši viņiem
tika uzrakstīta slavenā nodaļa par mīlestību – 1. Kor. 13. nodaļa. Bet viņi ne-
ieklausījās un ar nicinājumu noraidīja viņa padomu.
Pirms Damaskas piedzīvojuma Pāvils noteikti būtu zinājis, kas ar viņiem
jādara – jāmet cietumā un daži vēl jānomētā akmeņiem. Bet tagad tāda iespēja
netika apsvērta. Viņš nolēma apciemot viņus personīgi, dodoties ceļā no Efezas
uz Korintu. Ierodoties viņu rupji apvainoja vājumā un gļēvulībā. Viņš tika
izsmiets par to, ka sauca sevi par apustuli, un tika apšaubīta viņa autoritāte
vispār viņus pamācīt.
Daži smējās: “Viņa vēstules ir iespaidīgas un spēcīgas, bet viņa klātbūtne ir
nicināma.” (2. Kor. 10:10) Acīmredzot, viņš netiks ņemts vērā nopietni, kamēr
neizdarīs kaut ko, lai iegūtu viņu cieņu.
Pāvils atgriezās Efezā, lai apdomātu nākamo soli. Bija skaidrs, ka vēl pie-
klājīgāka runāšana par mīlestību visu padarīs tikai sliktāku. Līdzīgi skolotājam
degošajā skolā viņam nu vajadzēja izlemt – vai riskēt kļūt pārprastam, paceļot
balsi pret korintiešiem. Vai tad viņu neapvainos par vēl lielāku svārstīšanos, jo
tad viņš pats būtu nonācis pretrunā ar savu mīlestības mācību?
Pāvils bija nodevies sekot Kristus piemēram – ja vien viņš zinātu, ko Kristus
būtu darījis šādā situācijā. Bet viņš zināja. Kristus pacēla balsi Sinaja kalnā, lai
iegūtu respektu un uzmanību. Viņš to atkal pacēla uz Damaskas ceļa, par ko
Viņa agrākais ienaidnieks nu būs mūžīgi pateicīgs.
Pāvils pieņēma lēmumu. Viņš nosūtīja uz Korintu ļoti bargu vēstuli. Tā bija
tik barga, ka Pāvils, to rakstot, pat raudāja. Uztraucies par to, ka viņu pārpratīs,
viņš nespēja vien sagaidīt atbildi un tādēļ atkal devās ceļā uz Korintu. Viņš pat
sāka nožēlot uzrakstīto, bet tikai uz brīdi, jo, esot ceļā, jau saņēma ziņas, ka viņa
ārkārtas rīcība bija nesusi augļus. Balss pacelšana bija atmaksājusies! Vēstule tika
uzņemta ar drebēšanu un bijību, un no jauna iegūts respekts. Apustuļa padoms
tika pieņemts pilnībā (visu stāstu lasiet 2. Vēstulē korintiešiem).
29
Vai Dievs, kurš lika nogalināt Āhanu, var būt uzticams?
Līdzīgi kā Pāvils raudāja, rakstot vēstuli Korintas grēciniekiem, droši vien arī
Dievs raudāja, pavēlēdams nomētāt akmeņiem Āhanu un visu viņa ģimeni. Viņš
prasīja, lai viņu tautieši – israēlieši – nomētā viņus un sadedzina visu, kas palicis
no viņu īpašuma. Vai šādam Dievam ir iespējams uzticēties kā Draugam?
Šķērsojot naidīgās Kānaāna zemes robežas, tautas vienīgā iespēja izdzīvot
bija – pieņemt Dieva teiktos norādījumus tik nopietni, lai tiktu izpildīta katra
detaļa. Draudēja briesmas, ka Āhana pretestīgā un necienīgā attieksme izplatīsies
pa visu nometni (skat. Joz. 7:1-29).
Laikos, kad cilvēka dzīvība maksāja tik lēti, tauta pati bija Jēzum pateikusi,
ka katrs, kurš nepaklausīs Viņam, tiks nogalināts. Lai atstātu vajadzīgo iespaidu,
bija nepieciešama pietiekami šausmīga un dramatiska pārmācība (skat. Joz.
1:18). Akmeņiem lidojot uz mērķi, Viņš, bez kura ziņas pat zvirbulis nenokrīt
(skat. Mat. 10:29,30; Lūk. 12:6,7), ienīda šo briesmīgo mirkli.
Saskanīgs priekšstats par Dievu
Simt trīsdesmit piecos ceļojumos pa visām 66 Bībeles grāmatām kopā ar
daudziem tūkstošiem studentu esmu pārliecinājies, ka Bībeles atstātā liecība
atklāj saskanīgu priekšstatu par bezgalīgi varenu un tikpat žēlsirdīgu un uzticamu
Dievu, kura augstākais mērķis – savu bērnu brīvība un saprotoša draudzība.
Dievs savā ceļā uz šo mērķi ir gatavs pieliekties un satikt mūs tur, kur esam,
nevedot mūs ātrāk, nekā spējam sekot, runājot tādā veidā, kuru cienām, un
valodā, kuru saprotam. Lai nepazaudētu saikni ar mums, Viņš bieži vien izmanto
metodes, kuru dēļ riskē tapt pārprasts.
Viņa ienaidnieki un neuzmanīgi skatītāji to iztulko kā nedraudzīga Dieva
rīcību. Bet saprotošie draugi tajā saskata papildu pierādījumus Dieva uzticībai,
kas ir viņu paļāvības pamats.
Un bez šādas paļaušanās īsta draudzība nav iespējama.

Copyright © 2010 - 2018 Speaking Well of God, Inc. All rights reserved. Terms of Use | Privacy Policy | Website by NewBlood