Home » Written Materials » KALPI VAI DRAUGI? » GRĒKS UN GLĀBŠANA NO KALPU UN DRAUGU VIEDOKĻA

GRĒKS UN GLĀBŠANA NO KALPU UN DRAUGU VIEDOKĻA

Esta página también está disponible en: English, Russian, Spanish, Arabic, Estonian, Bulgarian

Tas, kā cilvēki uzlūko Dievu, un viņu izpratne par baušļu lomu, šķiet, ievē-
rojami ietekmē viņu viedokli par grēku un glābšanas plānu.
Mans vectēvs neslēpa savu nostāju grēka jautājumā. Bija skaidri redzams,
ka viņš savu dzīvi ir nodevis tā atmaskošanai un izskaušanai. Viņš arī uzticīgi
strādāja ar cilvēkiem – mani ieskaitot –, lai atturētu tos no grēka.
Ir pagājuši vairāk nekā piecdesmit pieci gadi kopš pēdējās reizes, kad runājos
ar savu vectēvu, staigājot šurpu turpu pa viņa mauriņu vai omulīgi sēžot pie
kamīna. Tomēr es joprojām atceros, kā mūsu sarunas gaitā viņš laiku pa laikam
pieskārās grēka jautājumam.
“Grēks ir likuma pārkāpšana,” vectēvs man atgādināja, un viņa bārda pa-
stiprināja šo Karaļa Džeimsa versijas svēto vārdu svinīgumu.
“Jā, vectēv. Es atceros, ka tu to man reiz teici.”
“Un kur Bībelē var atrast šo rakstvietu?” viņš pajautāja.
“1. Jāņa 3:4” – es viņam par prieku atbildēju.
“Par kādu likumu Jānis raksta?” vectēvs turpināja. “Tā kā tie, protams, ir
Desmit baušļi, tad tas nozīmē, ka grēks ir nepaklausīt kādam no šiem desmit
likumiem.”
Tad vectēvs citēja nopietno pantu no Jēkaba vēstules: ““Tad nu kas zina
labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku.” Un mēs taču zinām, kas notiek
ar grēciniekiem, vai ne?” vectēvs noslēdza savu sakāmo. “Grēkus nenožēlojuši
grēcinieki nekad neieies Debesu Valstībā.”
Mans vectēvs būtu varējis minēt šausminošas lietas, ko Bībele saka par
nepaklausīgo likteni. Tomēr viņš arī ticēja visiem tiem pantiem, kas norāda uz
to, ka Dievs ir mīlestība un ka Jēzus vēlas, lai mazie bērni nāktu pie Viņa. Tikai
tāpēc jau viņš stāstīja, ka grēciniekiem nekad netiks ļauts piedalīties Debesu
Valstības priekos.
Es ļoti mīlēju savu vectēvu. Viņš bija laipns un žēlsirdīgs un, visdrīzāk, būtu
65
gatavs mirt nekā grēkot. Viņš bija nodevies kalpot Tam Kungam un ikvienam,
kam būtu vajadzīga palīdzība; viņš bija tāds cilvēks, ka jums, dzīvojot kaimiņos,
nekad nevajadzētu aizslēgt durvis. Es gribēju izaugt par tikpat labu cilvēku kā
mans vectēvs.
Pat tad, kad jau mācījos koledžā 6000 jūdžu prom no mājām, vectēvs ik
pa laikam rakstīja man vēstules, katrā no tām iekļaujot pamācības, kas man
palīdzētu nenoiet no ticības ceļa.
Plašāks skats uz grēku
Tieši koledžā es sāku lasīt Bībeli, cenzdamies to izprast kā vienotu veselumu.
Man palīdzēja Bībeles oriģinālvalodu nelielās zināšanas. Drīz vien sapratu, ka
Bībele ne vienmēr apraksta grēku tikai kā noteikumu pārkāpumus.
Bieži citētajā 1. Jāņa 3:4 grēka definīcijā sengrieķu valodas vārdu, kas angliski
tulkots kā ‘likuma pārkāpšana’, var tulkot arī kā ‘nelikumība’. Līdz ar to grēks
pirmām kārtām ir dumpīga attieksme jeb noskaņojums, naidīgums pret Dievu
un Viņa likumiem, kas savukārt noved pie atklātas nepaklausības darbībā. 1989.
gadā izdotā Jaunā revidētā standartversija (JRSV) nākusi klajā ar šādu tulkojumu:
“Ikkatrs, kurš grēko, ir vainīgs nelikumībā; grēks ir nelikumība.”
Uzticēšanās radīta paklausība
Vēstules romiešiem ievadā Pāvils paziņo par savu pārliecību, ka viņam dots
īpašs uzdevums radīt, iedvesmot uz jauna veida paklausību. Tai jāatšķiras no tās
paklausības, ko viņš pats bija piedāvājis, pirms satika Jēzu uz Damaskas ceļa.
Tai jābūt tādai, ko viņš sauca par “paklausību ticībā” jeb “uzticēšanās izraisītu
paklausību”.
Tā ir “likuma paklausība”, ko Pāvils kādreiz pats bija dedzīgi piekopis un
ar kuras rezultātiem nepavisam nebija apmierināts. Tā bija darījusi viņu ne-
iecietīgu, pat nežēlīgu pret citādi domājošiem. “Likuma paklausība” bija viņu
novedusi tiktāl, ka viņš apgānīja Dieva baušļu būtību – mīlestības bausli.
Bet vai tagad, mudinot uz “paklausību ticībā”, Pāvils atmet baušļus? “Nebūt
ne!” izsaucas Pāvils. “Tieši otrādi – mēs bauslību nostiprinām.” (Rom. 3:31)
Filipsa tulkojumā tas skan: “Mēs novietojam bauslību tai paredzētajā vietā.”
Īstā vieta bauslībai ir kalpot mums par “pavadoni ceļā pie Kristus”. Bet galu
galā tai jānokļūst vietā, ko apraksta pravietis Jeremija. Pāvils ir ar šo pravieti
vienisprātis. Tam, ko pieprasa likums, jātiek ierakstītam mūsu sirdīs – vietā,
kā Pāvils to skaidroja Romas ticīgajiem, kur darbojas sirdsapziņa un ar ko
66
cilvēki domā (skat. Rom. 2:15).
“Paklausība ticībā” ir tāda paklausība, kas rodas no Dieva “pazīšanas” šā
vārda pilnā nozīmē. Tā rodas, mācoties patiesību par Viņu un Viņa likumu
nozīmi. Tā ir rezultāts tam, ka Dievs ir iekarojis jūsu uzticību kā Draugs, ko
jūs apbrīnojat par Viņa gudrību un žēlsirdību.
Tas nozīmē, ka Patiesības Gars ir sekmīgi ierakstījis bauslību “mūsu sir-
dīs”. Nu mēs nepiespiesti pildām to, kas paredzēts likumā, nevis tāpēc, ka tā
pavēlēts, bet tāpēc, ka mūsos ir pārliecība par šo likumu pareizību un nepie-
ciešamību.
Pārliecības radītā paklausība
Šķiet, Pāvils Romas ticīgajiem raksta, ka rīkoties bez pārliecības vai pret
pārliecību ir grēks. “Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks” – tas ir burtisks
viņa vārdu tulkojums (Rom. 14:23).
Viena no nozīmēm vārdam, ko parasti tulko kā “ticība” jeb “uzticēšanās”,
ir “pārliecība”. Bieži citētajā ticības definīcijā Ebrejiem 11:1 ticība aprakstīta
kā “pārliecība par neredzamām lietām”, kur ‘pārliecība’ ir šī sengrieķu vārda
burtiskā nozīme.
No Rom. 14. nodaļas top skaidrs, ka 23. pantā Pāvils vārdu ‘ticība’ lieto ar
nozīmi ‘pārliecība’. Tāpēc Jaunā revidētā standartversija šo pantu tulko šādi:
“Jebkas, kas neizriet no ticības, ir grēks”, klāt pieliekot atsauci ‘jeb pārliecības’.
Nav grūti saprast, ka dzīvošana pretrunā savai pārliecībai tiek pieskaitīta
par grēku. Nav jau tā, ka cilvēks, kas kaut ko ne tā izdarījis, uzreiz iedzīvojas
juridiskās nepatikšanās ar Dievu. Galvenais ir tas, ka, darot pretēji savai sirds-
apziņai, mēs novājinām spējas atšķirt labu no ļauna. Tas nozīmē pārvērsties
par cilvēku, kam trūkst godaprāta un kam nevar uzticēties.
Tā nav uzticama drauga cienīga rīcība. Maksa par nespēju dzīvot saskaņā
ar savu pārliecību ir ļoti augsta.
Taču Pāvils brīdina, ka arī dzīvot bez personīgas pārliecības ir grēcīgi un
nepareizi. “Ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā!” tā Pāvils mūs skubina Rom.
14:5. Kā gan šī augstsirdīgā piedāvājuma noraidīšana var tikt uzskatīta par
grēku?
Noraidot brīvību patstāvīgi pieņemt lēmumus un arī atbildēt par tiem, tā
vietā paļaujoties uz svešu vadību, cilvēki sevi padara par ārkārtīgi vieglu mērķi
sliktai ietekmei. Viņi kļūst kā bērni, kas, kā Pāvils raksta, “tiek šurpu turpu
svaidīti, padodoties katram mācības vējam” (Ef. 4:14). Jēkabs piekrīt, ka tādi
67
“līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim”, “izlemt nespējīgi un neizlēmīgi,
lai ko arī darītu” (Jēk. 1:6-8, GNB).
Pavisam nopietns salīdzinājums ir Vēstulē ebrejiem attēlotie bezpalīdzīgie
mazuļi, kuru “prāti” nav “vingrināti izšķirt labu un ļaunu” (Ebr. 5:13,14). Ne-
vingrinot Dieva doto spēju pašam izlemt, šāds cilvēks sabojā savu domāšanas
mehānismu – vietu, kurā darbojas Patiesības Gars.
Nav iespējams droši paļauties uz šādu nestabilu personu. Tāpat kā dzīvojot
pretrunā savai pārliecībai, maksa par savu principu neizveidošanu ir vienlīdz
augsta.
Mozus grēks pie klints
Neilgi pirms Israēla tauta šķērsoja Jordānu, lai ieietu Kānaāna zemē, Dieva
labais draugs Mozus izdarīja tik nopietnu grēku, ka viņam tika aizliegts kopā
ar pārējiem ieiet Apsolītajā zemē.
Tauta kārtējo reizi sāka vaimanāt par ūdens trūkumu. “Kāpēc tu mūs esi
izvedis no Ēģiptes, lai atvestu uz šo nožēlojamo vietu?” viņi žēlojās. Mozus un
Ārons cēla šo lietu Dieva priekšā.
“Ņem zizli un sasauc draudzi,” teica Tas Kungs, “tu un tavs brālis Ārons; un
runājiet uz klinti, kas viņu acu priekšā, un tā izdos ūdeni.”
Mozus un Ārons sasauca draudzi. Taču Mozus nepieturējās pie visiem
Dieva dotajiem norādījumiem. Viņš vēl jutās pārāk aizkaitināts nepateicīgo
kurnētāju dēļ.
“Klausaities jel, jūs, stūrgalvji!” Mozus dusmīgi uzsauca. “Vai mēs spēsim
likt izplūst jūsu vajadzībām ūdenim no šīs klints?”
“Tad Mozus pacēla savu roku un ar savu zizli sita klinti divas reizes, un iz-
nāca daudz ūdens, tā, ka viņš padzirdināja draudzi un tās lopus. Un Tas Kungs
runāja uz Mozu un Āronu: “Tādēļ, ka jūs neesat Man ticējuši un neesat Mani
svētījuši Israēla bērnu acu priekšā, tādēļ jūs arī neievedīsit šo draudzi zemē, ko
Es tiem esmu devis!” (4. Moz. 20:8-12)
Mozus lūdza Dievu pārdomāt savu spriedumu. “Ļauj, lai es ceļos pāri skatīt
labo zemi viņpus Jordānas.” Īstenībā viņš lūdzās tik ilgi, līdz Dievs savam ve-
cajam draugam pateica īsi un skaidri: “Tev ir gana! Nerunā vairs par šo lietu
ar Mani!” (5. Moz. 3:23-26)
Pirms Mozus devās uz Nebo kalnu, lai tur nomirtu, Dievs viņam atgādi-
nāja, tieši kas viņa un Ārona rīcībā pie klints bija tik nosodāms – īstenībā tik
ļoti, ka par to pienācās palikt bez atalgojuma pēc uzticīgas četrdesmit gadu
68
kalpošanas. Diez kā Mozus jutās, rakstot šos vārdus nākamajām paaudzēm:
“Tādēļ, ka jūs pret Mani grēkojāt [lauzāt uzticību Man – angļu tulk.] Israēla
bērnu vidū (..) un tādēļ, ka jūs Mani neatzināt par svētu Israēla bērnu vidū.”
(5. Moz. 32:51)
Mozus, cenzdamies aizsargāt Dieva  reputāciju, bija pārkāpis savas robežas.
Atcerieties, kā viņš reiz pārliecināja tautu, ka nevajag baidīties no Tā Kunga.
Atcerieties, kā viņš deva Dievam padomu nesabojāt savu reputāciju.
Tagad Mozus bija pievīlis Dievu. Viņš bija “lauzis uzticību”. Mozus nedeva
Dievam iespēju atklāt sevi tautai tā, kā Viņš bija vēlējies, lai tauta Viņu todien
ieraudzītu.
Uz Kānaānas robežas, kad cilvēkiem vajadzēja būt gataviem cīnīties ar
briesmām, īpaši svarīga bija viņu nešaubīga uzticēšanās Dievam, jo citādi vi-
ņiem draudēja bojāeja. Tobrīd tuksnesī tautai bija visai naidīgs un aizdomīgs
noskaņojums. Kā gan Dievs spētu pārliecināt viņus par pretējo un likt justies
drošiem, ka Viņš par ļaudīm parūpēsies?
Kā vēlāk to skaidro Pāvils, tieši Dieva laipnība ved pie grēku nožēlas un
uzticēšanās Viņam (skat. Rom. 2:4; 10:17). Dievs izvēlējās to dienu, lai dotu
šai necienīgajai tautai tik ļoti vajadzīgo ūdeni. Bez dusmām. Bez nosodījuma.
Bez pamācībām. Vienīgi šalcošu ūdens straumi.
Es vēlos, kaut varētu lasīt par to, kā dažu cilvēku sirdis tika aizkustinātas.
Taču Mozus pārprata, ko Dievs bija vēlējies teikt. Savās dusmās un nepacietībā
viņš nepareizi atainoja Dievu. Pirms daudziem gadiem tauta bija lūgusi Mozu
būt par vidutāju starp viņiem un Dieva dusmām, kā arī par Dieva balsi uz vi-
ņiem. Ja jau pat lēnprātīgais Mozus bija tik dusmīgs uz viņiem, tad jau Dievs
ir pavisam pārskaities.
Kad tauta uzzināja, ka Mozum ticis aizliegts ieiet Kānaāna zemē, viņus
noteikti pārsteidza soda bargums. “Nez ko gan vecais vīrs tādu sastrādājis?” es
iztēlojos viņus vaicājam cits citam. “Un kāpēc gan viņš neupurē jēru un nelūdz
piedošanu? Tad taču Dievs viņam piedotu un atļautu ieiet kopā ar mums.”
Bet Dievs jau bija piedevis savam vecajam draugam. Mozus droši vien bija
šausmās, kad atklāja, kādas sekas atnesusi viņa rīcība. Viņš, iespējams, sauca:
“Dievs, es tik ļoti nožēloju, ka pievīlu Tevi. Bet, lūdzu, Kungs, vai mēs vēl
varam būt draugi?”
Dievs zināja, ka tik barga izturēšanās pret Mozu nebūs pārlieku liels pārbau-
dījums viņu draudzībai. Viņš zināja, ka Mozus, būdams Viņa draugs, sapratīs.
Šādā veidā Dievs pasaules vēsturē ierakstīja, ka nav smagāka nozieguma par
69
to, ja draugs pieviļ draugu. Nav nekā bīstamāka par to, ja ietekmīgs līderis
pārprot patiesību par Dievu.
Kungs bija ar Mozu uz Nebo kalna, kad viņš nomira (skat. 5. Moz. 34:1-6).
Un Kungs to atveda uz Apskaidrošanas kalna, lai runātu ar viņu vaigu vaigā (skat.
Mat. 17:3; Marka 9:4; Lūk. 9:30). Mozus un Dievs joprojām ir labi draugi.
Priekšstats par grēku kā juridisku problēmu
Kalpi neizprot, ka grēks ir ticības robs un salauzta uzticēšanās. Šeit es domāju
tos kalpus, par kuriem Jēzus runāja Jāņa 15:15.
“Kalpi,” Viņš skaidroja saviem mācekļiem, “nezina, ko viņu kungs dara.
Viņiem nešķiet svarīgi izprast, ko dara viņu kungs. Viņu pienākums ir darīt to,
ko liek, un ievērot noteikumus, vienalga, vai viņi tiem piekrīt vai ne.”
Ticīgie, kas domā un rīkojas kā šie kalpi, vairāk ir norūpējušies par juridiskām
attiecībām ar savu Kungu: kā Viņu iepriecināt, lai izvairītos no nepatikšanām.
Viņi redz grēku kā likumpārkāpumu.
Viņu izpratnē šāds pārkāpums izraisa Dieva dusmas, no kā izriet nopietnas
juridiskas nepatikšanas. Ja nekas netiek darīts, lai šo vainu dzēstu, no soda
neizbēgt. Pie tam par vismazāko pārkāpumu sods ir viens un tas pats – mok-
pilna nāve.
Ticīgie kalpi ir tik ļoti pieraduši pie šāda valdīšanas priekšstata, ka de-
dzīgi to aizstāv taisnības vārdā, kā nu viņi šo vārdu izprot, lai gan piekāpīgi
piekritīs, ka laicīgās tiesās taisnība nekad neattaisno spīdzināšanu. Bet Dieva
valdīšanā?
“Kas gan tu tāds esi, lai izprašņātu Dieva neizdibināmos ceļus? Kā labs un
uzticams kalps tikai noliec galvu Viņa priekšā un tici. Šāds baismīgs sods no
Dieva puses ir ne tikai pareizs, bet pat izstaro mīlestību.”
Es kādu dzirdēju tā sakām vēl pirms pāris dienām. Šis cilvēks bija no tiem,
ko, bez šaubām, var pieskaitīt pie “godīgajiem un uzticīgajiem kalpiem”. Viņš
skaidroja: “Dieva bauslība, taisnība un Viņa rakstura un valdīšanas svētums
pieprasa ne tikai iznīcināt Viņa gribas pretiniekus, bet arī, pirmām kārtām,
sāpīgi sodīt pienācīgi ilgu laiku.”
Kad es pajautāju, vai, viņaprāt, šāds necilvēcisks sods parāda mīlestību,
viņš atbildēja: “Vai tad jūs neticat Svētajiem Rakstiem? Bībele ziņo, ka Dievs
ir mīlestība. Tātad pat ja mums tā nešķiet, viss, ko Dievs dara, nāk no mīles-
tības.” Tas man atkal atgādināja slaveno bampera uzlīmi – “Dievs tā teica! Es
tam ticu! Tas visu izšķir!”
70
“Jūsu Dievs ir pārāk laipns”
Esmu dzirdējis kalpus apvainojam draugus, ka viņiem, redz, neesot pārāk
attīstīta taisnīguma izjūta. Draugu saprašanā nav vietas tādam Dievam, kas ir
arī taisnīgs Soģis. Viņu Dievs esot pārāk vājš un laipns. “Jūs ticat dieviņam, ne
Dievam,” reiz dzirdēju kādu kalpu sakām.
Patiesībā ir pilnīgi otrādi. Dieva draugi pievērš lielu uzmanību taisnīgumam,
kas ir burtisks tulkojums grieķu valodas vārdam, ko bieži tulko kā ‘taisnība’.
Angļu vārds ‘justice’ cēlies no latīņu ‘justitia’, kas savukārt nācis no sengrieķu
valodas.
Draugi apbrīno Dieva taisnīgumu un vēlas Viņam līdzināties. Un, protams,
darīt to, kas ir pareizi, nozīmē darīt to, kas ir taisnīgi. Taču kalpi ir tendēti domāt
par taisnīgumu tikai soda un atmaksas līmenī.
“Es sevi mierinu ar domu, ka reiz Dievs atmaksās visiem tiem, kas mani
tā sāpinājuši,” dzirdēju kādu ticīgo sakām. “Saproti, es nepieprasu atriebību,
tikai taisnību.”
Nesen kādam sērijslepkavam, kas bijis ārkārtīgi nežēlīgs, tika piespriests
nāvessods uz elektriskā krēsla. Tuvojoties nāvessoda izpildes stundai, ap cie-
tumu salasījās vesels pūlis. To skaitā daži ļoti reliģiski cilvēki kliedza: “Cepies,
Bandij, cepies!”
Pēc tam daži no viņiem žēlojās, ka neesot godīgi, ka Bandijs sadedzis tik
ātri. Taisnība netika pilnībā apmierināta. Tomēr šie ticīgie sevi mierināja ar
domu, ka reiz, kad šī lieta nonāks Dieva rokās, viss notiks pēc pilnas taisnības.
Bandijs degs veselu mūžību.
Nāvessods nepārmāca iznīcināmo
Draugi saprot soda nepieciešamību. Viņi zina, ka Dievs pārmāca tos, ko
mīl. Pārmācības loma ir labot un pamācīt, un, uzticoties Dievam, draugi atzīst
vajadzību pēc pārmācības. Un viņi neskaišas par to, kā to dažkārt dara kalpi.
Viņi zina, ka šī disciplinēšana ir viņu pašu labā. “Paldies Tev, Dievs, man tas
bija vajadzīgs,” ir draugu pateicīgā atbilde.
Taču iznīcināšana nav sods. Nāvessods nepārmāca iznīcināmo. Arī paildzi-
nāta nāvessoda sāpes grēciniekam neko neiemācīs, jo viņa dzīve ir galā.
Vai Dievs paildzinātu mokas, lai uzrunātu tos, kas tajā noraugās? Vai Dieva
Valstības svētie, noskatoties pazudušo agonijā, teiks savam Debesu Tēvam: “Pal-
dies Tev, Dievs, mums tas bija vajadzīgs. Taisnības vārdā viņiem pienācās šāds
71
sods, un mums bija tik nepieciešams to redzēt. Pie tam, ja tāda ir grēcinieku
alga, tad vari paļauties uz mums, ka būsim Tev paklausīgi visā mūžībā!”
Šī ir baiļu radīta paklausība, bailēs drebošu kalpu paklausība – tādu kalpu,
kas dara, ko tiem liek. Tā neizskatās pēc saprotošu draugu labprātīgas sadarbī-
bas, kuru Dievs tik ļoti vēlas. Un ko, jūsuprāt, sacītu Dieva draugi, noraugoties
bezdievīgo nāvē?
Glābšana no kalpu viedokļa
No kalpu izpratnes par grēku un tā dievišķo sodu izriet, ka glābšana ir
Dieva žēlastības darbs, kura rezultātā apsūdzētie kalpi tiek juridiski attaisnoti
un tādējādi nesaņem pelnīto nāvessodu.
Kādā veidā bezvainīga upura nāve viņu vietā dara šo pasākumu iespējamu,
kalpiem pārāk neinteresē. Viss, ko viņi grib zināt, ir – vai Kungs apmierināts,
vai Viņa taisnīgās dusmas par grēcinieku nepaklausību ir kaut kā pielabinoties
remdētas.
Īpašie vārdiņi
Vai zināt vārda ‘izpirkt’ nozīmi? Pirms daudziem gadiem mana vecākā meita
pārnāca mājās no Bībeles stundas, atkārtojot attiecīgās nedēļas atmiņas pantu.
Tas bija Romiešiem 3:25.
“Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēka uzpircēju Viņa asinīs,” meita
iesāka.
“Pagaidi, tur nav vārda ‘uzpircējs’,” es iejaucos. “Tur rakstīts ‘izpircējs’.”
“Nē, tēt,” Lorna atteica nesatricināmā pārliecībā. “Mūsu skolotāja mums
mācīja to šādi.”
“Ak tā,” es jautāju, “un saki man, ko šis vārds nozīmē?”
“Bet, tēt, mums tas nemaz nav jāzina. Viss, ko no mums prasa, ir iemācīties
pantu no galvas. Tad mēs par to dabūjam zelta zvaigznīti.”
Tas man atgādināja kādu jocīgu atgadījumu par sievieti, kas stāstījusi savam
mācītājam, ka Bībelē esot kāds vārds, kas viņu īpaši iedvesmojot.
“Un kas ir šis vārds?” jautāja mācītājs.
“Ak,” sieviete atbildēja, sejai starojot, “tas brīnišķīgais vārds – Mezopotāmi-
ja!” (Bībelē šis vietas apzīmējums minēts vairākviet, piemēram, 1. Moz. 24:10
un Ap. d. 7:2.)
Viena no iezīmēm kalpu skatījumā uz grēku un glābšanu ir bieži lietotie
termini un frāzes, ko draugi sauktu par “mīklainām runām”. Kalpiem patīk tādi
72
termini kā ‘taisnošana’, ‘svētošana’ un, protams, ‘izpirkšana’.
Varbūt labāk būs, ja atcerēsimies, ka šos vārdus paši Bībeles autori nekad
nav lietojuši. Pat Pāvils nekad nav lietojis vārdu ‘taisnošana’, kas mūsdienās
kļuvis tik populārs. Vārds taisnošana [angliski ‘justification’] nācis no latīņu
valodas. Pāvils rakstīja savas vēstules sengrieķu valodā. Un šie grieķu teksti
var tikt tulkoti vienkāršāk, nekā lasām daudzos tulkojumos, kuri nav spējuši
Bībeles domu pasniegt tiešu un skaidri saprotamu.
Svētās frāzes
Tik pazīstamās senās frāzes kā ‘mazgāt asinīs’, ‘asinīm ir vara’, ‘tērpts Viņa
taisnībā’, ‘pestīts Jēra asinīs’ un daudzas citas var pieskaitīt pie “runāšanas mīk-
lās”. Tas, protams, nenozīmē to, ka šo vārdu nozīmei nebūtu dziļa jēga. Bet ko
īsti šīs frāzes nozīmē?
Pamēģiniet izskaidrot bērnam, kam tikko nomazgāts savainotais celis, ko
nozīmē tikt “mazgātam Jēra asinīs”. Manuprāt, šādu lietu skaidrošana mazam
bērnam ir nozīmīgs pārbaudījums mūsu pašu izpratnei par grēku un glābša-
nu.
Reiz ticības mācības stundā es palūdzu medicīnas studentam paskaidrot,
kāpēc, viņaprāt, Jēzum bija jāmirst. “Jo bez asins izliešanas nav piedošanas,”
viņš nekavējoties nocitēja slaveno pantu no Vēstules ebrejiem (9:22). Tad viņš
apsēdās savā solā, it kā šī tēma būtu izsmelta.
“Vai tas nozīmē,” es turpināju, “ja asinis netiktu izlietas, Dievs nevarētu
piedot grēciniekiem?”
“Kāpēc jūs nevarat pieņemt Bībeli tā, kā stāv rakstīts?” viņš atcirta. “Kāpēc
jums vienmēr jāmulsina ar jautājumiem par vārdu nozīmi?”
Nu, vai tā nerunā kalpi?
Dieva draugu viedoklis
Fakts, ka Dieva draugi nav tik ļoti noraizējušies par savu juridisko stāvokli,
nenozīmē, ka viņi neuztver grēku nopietni. Tieši otrādi! Kamēr kalpi ir norai-
zējušies par likumpārkāpumiem, draugi cenšas darīt visu, lai nesagrautu viņiem
dāvāto uzticību un nesabojātu attiecības ar Dievu. Visvairāk viņus uztrauc viss,
kas var nepareizi atainot Dievu, – vienalga, vai tas būtu ierakstīts kādā likumā
vai ne.
Draugu izpratnē glābšana ir grēka sērgas dziedināšana. Un grēka sērga,
ja vien to nedziedina, nes nāvi. Nekonsekventa, bezatbildīga rīcība, ja pie tās
73
pieturas, var pilnībā sagraut uzticēšanos un uzticamību.
Kalps bīstas grēka, jo tas sadusmo Dievu.
Draugs bīstas grēka tā būtības dēļ. Dzīvošana grēkā cilvēku iznīcina.
Grēks kā inde
Ja nu jums būtu nepieciešams turēt mājās kādu spēcīgu indi, kur jūs to glabā-
tu? Vietā, kur to viegli varētu atrast bērni? Vai arī garāžas augstākajā plauktā?
“Jūs nekādā gadījumā nedrīkstat aiztikt to indi,” jūs brīdinātu bērnus. “Neejiet
plauktam pat tuvumā. Ja jūs neklausīsiet, es jūs bargi sodīšu!”
Pēc kāda laika jūs dzirdat nelaimi vēstošu troksni. Jūs aizsteidzaties uz garāžu,
un tur uz grīdas pie sasistas indes pudeles atrodat savu dēlu.
Ko jūs iesāktu ar savu mirstošo bērnu? Viņš jums nepaklausīja. Vai jums
ienāktu prātā, ka par šo nepaklausību viņam pienāktos nāvessods? Viņš jau
mirst!
Jūs zināt, ka indes iedarbība ir ātra. Jums nav daudz laika. Vai jūs izniekotu
šos dārgos brīžus, rājoties par viņa nepaklausību? Vai jūs pieprasītu, lai viņš
nožēlo un lūdz jums piedošanu? Vai piedošana dāvātu viņam dzīvību?
Jūs skrienat pēc pretindes. Taču jūsu dēls no tās kategoriski atsakās, un tā
nu jūs skumji noraugāties, kā viņš mirst.
Kas vainojams viņa nāvē? Jūs viņu mīlējāt. Jūs viņam piedevāt. Jūs piedāvājāt
pretindi. Bet viņš vienalga ir miris.
Draugi neredz grēku kā juridiska rakstura problēmu. Viņu acīs grēks ir inde.
Un draugu izpratnē Dieva piedāvātā glābšana ir kā pretinde.
Un kas notiks, ja mēs atteiksimies no pretindes? Kas notiek ar tiem, kas
atsakās no piedāvātās glābšanas?

Copyright © 2010 - 2018 Speaking Well of God, Inc. All rights reserved. Terms of Use | Privacy Policy | Website by NewBlood