Home » Written Materials » KALPI VAI DRAUGI? » ESAM STĀVĒJUŠI PIE ŠĪ KALNA PIETIEKAMI ILGI

ESAM STĀVĒJUŠI PIE ŠĪ KALNA PIETIEKAMI ILGI

Esta página también está disponible en: English, Spanish, Arabic, Estonian, Bulgarian

Sinaja kalns ir slavens ar to, ka Dievs pie tā atklāja desmit baušļus līdz ar
daudziem citiem noteikumiem, kuri cilvēkiem bija nepieciešami. Pēc tam, kad
tauta bija šos likumus uzklausījusi, Viņš teica, ka laiks doties uz priekšu. “Jūs
pietiekami ilgi esat mituši pie šī kalna,” paziņoja Dievs. “Griezieties un dodieties
ceļā.” (5. Moz. 1:6,7)
Israēla bērniem bija nepieciešama šī pietura pie kalna. Viņiem bija vajadzī-
gi visi šie pievienotie likumi un noteikumi, pat visi “neizprotamie” rituāli un
ceremonijas. Viņiem bija vajadzīgs pērkons un zibens, tāpat kā bija vajadzīgi
brīnumi ar ūdeni un “eņģeļu” ēdienu. Un tas Dievs, kurš aizveda viņus pie
Sinaja kalna, bija tas pats, kurš vēlāk augšistabā teica: “Es gribu, lai jūs būtu
Mani draugi!”
Kad beidzot Israēls iegāja Kānaāna zemē, viņi paņēma līdzi arī desmit bauš-
ļus. Ja vien viņi būtu dzīvojuši saskaņā ar šo mīlestības likumu, apsolītā zeme
paliktu tautas atmiņā kā neticami droša un patīkama apmešanās vieta.
Bet nepagāja ilgs laiks, kad daudzi sāka baušļus aizmirst. Vecā Derība mums
ziņo, ka tanīs dienās “ikviens darīja, kas šķita taisns paša acīs” (Soģu 21:25; skat.
arī 17:6). Dažas no šīm lietām, ko cilvēki darīja, kā tas aprakstīts Soģu grāmatā,
bija diezgan drausmīgas.
Daudzi aizmirsa To, kurš bija viņus atbrīvojis no verdzības Ēģiptē un apsolījis
tik spožu nākotni zemē, kurā “piens un medus tek” (skat. 2. Moz. 3:8). Daudzi
no tautas līderiem pat atgriezās pie elku pielūgšanas.
Desmit baušļos Dievs bija iekļāvis noteikumu, kuram vajadzēja pasargāt
Israēlu, lai tas neaizmirstu Dievu un palīdzētu atcerēties to labo, ko Viņš tiem
bija paredzējis. Tas bija iknedēļas Sabata likums.
Par nelaimi, kalpiem bija nosliece uzskatīt šo likumu par īpaši nogurdinošu
prasību. Liekas, ka daži to uztvēra apmēram šādi: “Tev nebūs neko patīkamu
darīt Sabata dienā.”

108
Pat šodien daudzi kalpi Sabata atpūtu uzskata par Dieva patvaļīgu prasību, ku-
ras vienīgais mērķis ir parādīt Dieva autoritāti un pārbaudīt mūsu paklausību.
Bet Jēzus nāca parādīt, ka Dievs nerīkojas patvaļīgi. Kā to skaidro Pāvils,
Dieva likumi ir doti, lai mums palīdzētu un mūs aizsargātu mūsu neziņā un
brieduma trūkumā, un vadītu atpakaļ pie uzticības. Tas attiecas arī uz iknedēļas
Sabatu.
Par laimi, Dieva draugi ir palīdzējuši izskaidrot šā likuma mērķi. Jesaja pat
saka, ja tu Sabatā neesi priecīgs, tad tu šos svētkus tā pa īstam nemaz neievēro
(skat. Jes. 58:13).
Acīmredzot Sabata ievērošanu nevar uzspiest ar likumu. “Priecājies Sabatā
vai arī tiksi smagi sodīts!” Šāda pavēle būtu galīgi nejēdzīga.
Ja jūsu bērnam negaršo spināti, vai jūs liktu viņam teikt, ka tie ir ļoti garšīgi,
draudot ar sodu?
Bet kas Sabata ievērošanā var būt priecīgs? Lasot Bībeli, varam atrast ļoti
nozīmīgus iemeslus.
Kalpi, kuri vienkārši dara to, kas viņiem pavēlēts, sliecas uzskatīt Sabatu par
ierobežojumu viņu brīvībai – ierobežojumu, kuru uzticams kalps ir ar mieru
pieņemt.
Draugu acīs Sabats ir draudzības piemineklis, atgādinājums, ka brīvības
pamats ir uzticība.
Dažiem patīk uzkavēties pie Sinaja
Ticīgie kalpi mēdz nebeidzami uzkavēties pie Sinaja kalna, atrodot vadī-
bu un drošību varenajā likumu krājumā un simbolos izteiktajā piedošanā un
glābšanā.
Daži kalpi izvēlas runāt “mīklās”. Tas viņiem sagādā lielāku noslēpumainības
un apbrīnas sajūtu. Un dažiem reliģiskajiem līderiem tas sniedz lielāku varu
un ietekmi. Mazāk zinošie kalpi tos godā par “Dieva noslēpumu glabātājiem”
(skat. 1. Kor. 4:1).
Bet Dieva brīnumiem nav jābūt ietītiem noslēpumainības plīvuros, kā to
varēja vērot Pāvila laika populārajās mistikas piesātinātajās reliģijās. Dieva no-
slēpumiem jātiek pilnībā atklātiem (skat. Kol. 1:25,26). Par Dieva svarīgāko no-
slēpumu Bībele faktiski nosauc “pašu Kristu” (skat. Kol. 2:2,3). Bet Jēzus nenāca
apslēpt patiesību. Tieši otrādi, Viņš nāca to padarīt skaidru un saprotamu.
Daži pat sapņaini atskatās uz Sinaja kalna pērkoniem un zibeņiem. “Cik
gan tas būtu labi,” esmu dzirdējis sakām, “ja Dievs atkal paceltu savu balsi un
109
uzrunātu mūsdienu samaitāto pasauli!”
Draugiem patīk atcerēties, ka ala, kurā Dievs uzrunāja Eliju klusā, lēnā balsī,
arī atradās Sinaja kalnā (skat. 1. Ķēn. 19:8-13).
No kalpiem par draugiem
Es pazīstu daudzus, kuri ir pieņēmuši Jāņa 15:15 uzaicinājumu. Viņus tik
ļoti iepriecina draudzības dāvātā brīvība, ka viņi bieži runā – kā lai to līdzdala
citiem. Protams, draudzību nevienam nevar uzspiest. Kā to izteicis Dieva draugs
Pāvils: “Ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā!” (Rom. 14:5)
Viss, ko draugi var darīt, ir norādīt uz tiem pašiem pierādījumiem, kuri
pārliecināja viņus. Un tas ietver visus pierādījumus – arī “Svēto Rakstu nežē-
līgos aspektus”.
Pārāk bieži priekšstats par Dievu un pestīšanu tiek balstīts uz Bībeles rakst-
vietu izlasi, nevis uz Bībeli kā vienotu veselumu. “Mazliet šeit, mazliet tur,” saka
uzticīgie kalpi. Bet kā ar visu pārējo?
Pāri palikušās detaļas
Šķiet, ļoti prātīgi būtu, ja ikviens, kurš apgalvo, ka pieņem Bībeli kā pa-
tiesības avotu, balstītu savu izpratni, dzīves modeli un filozofiju, Dieva un
glābšanas atainojumu uz visām sešdesmit sešām tās grāmatām. Ja kaut kas no
Bībelē aprakstītā nešķiet iederamies manā modelī, atliek divi varianti – vai nu
es neizprotu konkrēto rakstvietu, vai arī manam dzīves modelim nepieciešams
paplašinājums vai uzlabojumi.
Kad man bija sešpadsmit gadu, piereģistrējos automehāniķu kursos, ko orga-
nizēja Kalifornijas vidusskola, kurā mācījos. Man un maniem klasesbiedriem ļoti
patika mūsu cienījamais skolotājs misters Grabs. Viņš mūs sadalīja pa pāriem,
un katram pārim iedeva ‘pensionētu’ automobili. Mūsu uzdevums – atvienot
visas iespējamās detaļas un, pats galvenais, protams, izjaukt mašīnas motoru.
Mums bija jānoberž gultņi, jānotīra ventiļi un jādara vēl daudz kas cits, kas
piederējās autoservisam pirms piecdesmit pieciem gadiem.
Pēc tam viss atkal bija jāsaliek kopā. Tad nāca stingrā pārbaude. Ja mašīnu
varēja iedarbināt, eksāmens bija nokārtots. Ja ne… Īstenībā es nezinu, kas būtu
noticis neveiksmes gadījumā, jo mūsu mašīna sāka darboties ar šāviena troksni
un rēkoņu. Vairāki klasesbiedri iekāpa tajā, un mēs triumfāli apbraucām apkārt
mūsu kvartālam.
Bija tikai viena neliela problēma. Dažas mašīnas detaļas mums bija palikušas
110
pāri. Augstsirdīgais misters Grabs bija tik laipns, ka palaida mūs sveikā cauri.
Bet es personīgi negribētu braukt ar to mašīnu. Nekādā gadījumā bez tām pāri
palikušajām detaļām!
Pirms kāda laika saņēmu palīgmateriālu Jāņa evaņģēlija studijām. Viens
no šīs grāmatas uzdevumiem bija pamudināt cilvēkus lasīt Bībeli kā vienotu
veselumu. Es ar īpašu interesi uzmeklēju, kā šis palīgmateriāls komentē Jāņa
16:26. Jūs jau atceraties, ka šis ir tas pants, kurā Jēzus “skaidri un gaiši” saka
saviem mācekļiem, ka Viņa aizlūgšanas Tēva priekšā nav vajadzīgas, jo pats
Tēvs jau mīl mūs.
Tomēr šim pantam nebija pievienoti nekādi komentāri. Arī nekādu komen-
tāru par šī panta izlaišanu. Kad aizrakstīju palīgmateriāla autoram, viņš man
paskaidroja, ka nav spējis atrast veidu, kā savienot šo pantu ar tradicionālajiem
uzskatiem. Tas man atgādināja manu skolas gadu mašīnu ar pāri palikušajām
detaļām.
Dieva atainojums sešdesmit sešās grāmatās
Visos šajos gados, kad man bija tas gods studentu grupas izvadīt cauri vi-
sām sešdesmit sešām Bībeles grāmatām, mēs koncentrējāmies tikai uz Dieva
ainojumu. Mēs netērējām laiku prātojumos, kā gan Viņš iedabūjis dinozaurus
šķirstā. Toties mēs uzdevām jautājumu – kāds Dievs noslīcinātu visu cilvēci.
Atceros to dienu, kad astoņdesmit četrus gadus veca ticīgā piecēlās kājās
300 cilvēku priekšā. “Es jums pateikšu, lūk, ko,” viņa stingrā balsī paziņoja.
“Esmu mīlējusi To Kungu visu savu mūžu. Taču tagad, kad esam izceļojuši
cauri visām sešdesmit sešām Bībeles grāmatām, es Viņu ne tikai mīlu – tagad
man Viņš pat patīk!”
It īpaši jauki ir bijis “ceļot” cauri Bībelei ar bērniem. Viņi ir tik vaļsirdīgi
savos jautājumos un novērojumos.
Kādu pēcpusdienu mēs pievērsāmies Vecās Derības mācībai “aci pret aci
un zobu pret zobu” (2. Moz. 21:24; 3. Moz. 24:20; 5. Moz. 19:21; Mat. 5:38-42).
Uzradās jautājumi, kāpēc Jēzus teica, ka tā vairs nevajag darīt. Tā vietā mums
esot jāpagriež arī otrs vaigs.
Es jautāju bērniem, ko viņi darītu, ja kāds viņiem izsistu zobu. Pēc vairākiem
viņu priekšlikumiem astoņus gadus vecais Keisijs, kas sēdēja man blakus un
kura kājas vēl nesniedza grīdu, dalījās savā rūpīgi apdomātajā lēmumā:
“Vispirms es izsistu zobu arī viņam. Tad pagrieztu otru vaigu!”
Citā reizē mēs pārrunājām daudzās rakstvietas, kas stāsta par to, kā Dievs
111
iznīcinās bezdievjus. Es pajautāju bērniem, vai viņu mātes jel reizi ir teikušas:
“Dari, ko tev lieku, vai arī es tevi nositīšu!”
“Jā!” visa grupa korī atbildēja.
“Vai, jūsuprāt, mammas to domā nopietni?” es tincināju.
“Skaidrs, ka ne,” atteica mazā Tīna. “Mēs taču zinām, ka tas ir tikai tāds
teiciens.”
“Vai jūs domājat, ka Dievs arī lieto tikai tādu teicienu?” es turpināju izjautāt.
Atbildes vēstīja, ka viņi tā nedomāja vis.
“Vai tas nozīmē, ka jūsu mammas mīl jūs vairāk nekā Dievs?”
Beidzot Keisijs pārtrauca iestājušos klusumu. Viss, ko viņš spēja pateikt,
bija: “Oho!”
Es būtu varējis pateikt bērniem, ka vislabākais veids, kā risināt šādas prob-
lēmas, ir beigt uzdot jautājumus un vienkārši uzticēties Dievam. Protams, tās
būtu Bībeles ceļojuma beigas. Gudriem bērniem drīz vien apnīk tas, ka zinošie
pieaugušie nosaka to, kam viņiem būtu jātic.
Tomēr esmu pārliecināts, ka Dievam patīk, ka bērni runā par Viņu kā šī
bērnu grupiņa. Tā bija brīvība un drošība – runāt atklāti par Dievu, kas mu-
dināja viņus lasīt visu Bībeli – grāmatu pēc grāmatas.
Paldies Tev par visām sešdesmit sešām!
Nesen, apmeklējot Lielbritāniju, dzirdēju par kādu mazu meitenīti vārdā
Leilani, kas bija uzrakstījusi dažas vēstules Dievam. Uzzināju arī, ka, par spīti
savai jaunībai, viņa bija izlasījusi visu Bībeli. Leilani bija nonākusi pie lēmuma,
ka šo sešdesmit sešu grāmatu Dievs ir ļoti īpaša Būtne.
Mēs aizbraucām uz Skotiju apciemot šo meiteni. Dārzā aiz savas mājas
Edinburgā Leilani mums nolasīja dažas no savām vēstulēm.
“Šī,” viņa paziņoja, “ir mana mīļākā vēstule.”
Mīļais Dievs, paldies Tev par to, ka radīji mani un sešdesmit
sešas grāmatas – 39 Vecajā Derībā, 27 Jaunajā –, ka mēs varam
labāk iepazīt Tevi. Tava draudzene, Leilani.
“Vēstules beigās ir P.S.,” es ieteicos.
“”Ak, jā, maza piezīmīte. Tur rakstīts – Mēs visi zinām, ka tā ir patiesība.”
“Tas nozīmē,” viņa skaidroja, “ka mēs zinām, ka Bībelē rakstītais ir patie-
sība.”
Esmu pārliecināts, ka jums patiktu šī meitenīte. Un Leilani ir viena no Dieva
draugiem.

Copyright © 2010 - 2018 Speaking Well of God, Inc. All rights reserved. Terms of Use | Privacy Policy | Website by NewBlood