Home » Written Materials » KALPI VAI DRAUGI? » DRAUDZĪBAS DĀVĀTĀ BRĪVĪBA

DRAUDZĪBAS DĀVĀTĀ BRĪVĪBA

Esta página también está disponible en: English, Russian, Spanish, Arabic, Estonian, Bulgarian

Īstenībā Jāņa 15:15 Jēzus aprakstītā draudzība mums dāvā vairākas brīvī-
bas.
Pirmkārt jau brīvību no tirāna, kas untumaini izrāda savu autoritāti. Mēs
drīkstam jautāt. Dievs vēlas, lai mēs izprastu notiekošo.
Tā ir arī brīvība runāt skaidri un atklāti, kā to darīja Ījabs un Dāvids. Kad
dziesminieks sarunājās ar Dievu, viņš savas domas pauda ļoti vaļsirdīgi. Ja viņš
kādu ienīda, viņš nemēģināja šo faktu ietērpt poētiskos, mīklainos vārdos. Ja
Dāvids vēlējās atriebties saviem ienaidniekiem, viņš skaidri un gaiši pieprasīja
viņus iznīcināt.
“Kaut Tu bezdievjus nokautu, ak Dievs!” Dāvids lūdza 139. psalmā. Vēlāk
viņš piebilst:
“Pārbaudi mani, ak Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini
skaidri manas domas un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa – tad vadi mani pa
mūžības ceļu!”
Dāvids zināja, ka attiecībās Dievs sagaida godīgumu. Dāvids ne vienmēr
tāds bija. Tāpēc 51. psalmā viņš lūdz:
“Redzi, Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, tāpēc māci man
gudrību manā apslēptajā sirdī. (..) Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi un iedves
manī jaunu un taisnīgu garu!”
Brīvs no bailēm
Būt vienam no Dieva saprotošajiem draugiem nozīmē arī nebaidīties no
Viņa. Acīmredzot nav vajadzības baidīties no tāda Dieva, kurš vēlas, kaut mēs
būtu Viņa draugi. Viņš nekad nav mums draudējis: “Esiet Mani draugi, vai arī
Es jūs iznīcināšu!”
Pat tiesas dienā mums nav jābaidās. Pie tam ne tāpēc, ka mēs būtu draugos
ar aizstāvi, kas nostātos starp mums un mūsu Svēto Dievu. Pats Dievs ir mūsu
Draugs.
Šī brīvība no bailēm var tikt ātri pārbaudīta, kad satiksimies ar Dievu vaigu

88
vaigā. Kā jūs jutīsieties, pienākuši Dievam tik tuvu? Kad Dievs nonāca no Si-
naja kalna, Mozus bija tik lielas bijības pārņemts, ka teica: “Es esmu izbijies un
drebu.” (Skat. Ebr.12:21.) Tomēr drīz vien viņš atkal spēja cilvēkus nomierināt,
ka nevajag baidīties.
Vai šī brīvība no bailēm ilgs visu mūžību? Kā būs dzīvot tāda Dieva klāt-
būtnē, kas zina par mums visu? Vai Viņš vajās mūs ar atmiņām par mūsu
grēcīgo pagātni?
Kā Jēzus izturējās pret laulības pārkāpšanā pieķerto
sievieti un viņas apsūdzētājiem
Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, atliek vien palūkoties, kā Jēzus izturējās
pret visiem grēciniekiem. Viens no dramatiskākajiem piemēriem ir stāsts par
sievieti, kas bija pieķerta laulības pārkāpšanā. “Jaunajā internacionālajā versijā”
tas skan šādi:
“Agri no rīta Viņš atkal gāja Templī, un visa tauta nāca pie
Viņa, un Viņš apsēdās un mācīja viņus. Bet rakstu mācītāji
un farizeji atveda sievu, kas bija pieķerta laulības pārkāpšanā;
un, to vidū nostatījuši, tie sacīja Viņam: “Mācītāj, šī sieva
pieķerta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums
ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?” Viņi šo
jautājumu izmantoja kā slazdu, lai rastu ieganstu Jēzu apsū-
dzēt. Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs.
Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš piecēlās un
sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni
uz viņu!” Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs. Bet tie, to
dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem, līdz Jēzus
palika viens līdz ar sievu, kas vēl aizvien tur stāvēja. Un Jēzus
atkal piecēlās un jautāja viņai: “Sieva, kur viņi ir? Vai neviens
nav tevi pazudinājis?” Viņa atbildēja: “Neviens, Kungs!” Tad
Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu. Ej un atstāj savu grēcīgo
dzīvi!”” (Jāņa 8:2-11)
Skaidri redzams, ka pirmkristieši nav īsti sapratuši, ko iesākt ar šo stāstu, jo
tas manuskriptos parādās dažādās vietās, vai arī dažkārt nav ievietots vispār.
Jūsu tulkojumos, iespējams, ievietoti paskaidrojumi. Tomēr daudzi Bībeles
pētnieki ir vienisprātis, ka šis stāsts ir Bībelei piederīgs. Grūti iedomāties, ka tas
būtu izfantazēts Jēzus dienās vai kāds manuskriptu pārrakstītājs to iespraudis
89
vēlākos gados.
Ievērojamais Prinstonas zinātnieks Brūss Mecgers grāmatā “Jaunās Derības
teksts” (“The Text of the New Testament”) piekrīt, ka “šim stāstam (..) piemīt
visas vēsturiskās ticamības iezīmes; askētiski domājošie mūki nekad nebūtu ra-
dījuši dialogu, kas beigtos ar šķietami maigi izteiktu rājienu no Jēzus puses.”
Reliģiskie līderi bija atveduši šo nabaga sievieti pie Kristus, lai kārtējo reizi
censtos pieķert Viņu runājam pretēji Vecās Derības mācībām. Katru šādu mē-
ģinājumu Jēzus bija uzņēmis ar sev ierasto atjautību un laipnību.
Šoreiz Kristus ienaidnieki bija nodrošinājušies ar vajadzīgajiem pierādīju-
miem, lai spētu pūli pārvilkt savā pusē. Visu klausītāju acu priekšā viņi paziņoja,
ka “šī sieva ir pieķerta laulības pārkāpšanā”. Viņi cerēja iedzīt Jēzu sprukās: Tu
zini, ko par to saka Vecā Derība. Tu zini likumu, kas nosaka, ko mums būs darīt
ar šādām sievietēm. Vai tu piekrīti, ka viņa jānomētā akmeņiem? Pūlis nolūkojās
Jēzū – ko nu Viņš teiks.
Jēzus neteica neko. Viņš noliecās un sāka rakstīt ar pirkstu smiltīs. Viena
vēja brāzma, daži soļi, un viss Viņa rakstītais būs zudis. Tad nāk Viņa sirds-
apziņu dzelošie vārdi: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni
uz viņu!”
Kāpēc Jēzus nepiegāja pie pūļa, sakot: “Ļaujiet man pastāstīt jums šo to par
šīs sievietes apsūdzētājiem!”? Vai tad viņi nebija pelnījuši tikt atmaskoti? Ko tas
mums stāsta par Dievu, kura Dēls publiski nepazemoja šos paštaisnos vīrus?
Tieši to Kristus nāca mums atklāt. Mūsu apkaunošana, izliekot mūsu grēkus
visu apskatei, Dievam nesagādā baudu.
Kad visi bija aizgājuši, Jēzus pievērsās sievietei un liegi to uzrunāja: “Arī
Es tevi nepazudinu. Ej mājās un negrēko vairs.” Viņš žēlsirdīgi centās atjaunot
apkaunotās sievietes pašcieņu.
Kā Jēzus izturējās pret Sīmani
Bagātais Sīmanis, ko Jēzus bija reiz dziedinājis no spitālības, ielūdza Jēzu
un Viņa draugus uz mielastu. Tur bija arī trīs no Jēzus tuvākajiem draugiem:
Lācars un viņa māsas Marta un Marija. Lūka aprakstīja Mariju kā “grēcinieci,
kas pilsētā dzīvoja izlaidīgu dzīvi” (Lūk. 7:37).
Visiem esot pie galda, Marija atnesa trauciņu ar ļoti dārgu eļļu un izlēja to
uz Jēzus kājām, slaukot tās ar saviem matiem. Sīmanis ar nosodījumu raudzījās
tajā, spriezdams: “Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī sieva tāda ir, kas
Viņu aizskar; jo tā ir grēciniece.” Jēzus, to nomanīdams, sacīja: “Sīmani, Man
90
tev kas jāsaka.” (Lūk. 7:39,40)
Tad Jēzus pastāstīja līdzību par diviem parādniekiem, kas abi saņēma pie-
došanu. Jēzum to stāstot, Sīmanis saprata, ka Jēzus bija lasījis viņa domas. Viņš
aptvēra, ka ir vēl lielāks grēcinieks nekā šī viņa nicinātā sieviete un sāka prātot,
vai Jēzus stāsta nobeigumā viņu atmaskos visu viesu acu priekšā.
Kungam nekas nav nepatīkamāks par paštaisna cilvēka izvirzītu apsūdzību.
Bet vai Viņš Sīmani atmaskoja? Vai Viņš sacīja viesiem: “Ļaujiet man jums
pastāstīt par mūsu namatēvu!”?
Tā vietā Jēzus kā vienmēr rīkojās žēlsirdīgi. Viņš pieklājīgi pieņēma Marijas
impulsīvo rīcību. Tikpat laipni Viņš pamanījās aizrādīt Sīmanim, viņu nepaze-
mojot savu draugu priekšā. Sīmani tas noteikti ļoti aizkustināja.
Paralizētais pie Betezdas dīķa
Kad Jēzus sastapa paralizēto vīru pie Betezdas dīķa, viņš nepazemoja un
nenosodīja viņu par jaunībā izšķiesto veselību. Viņš tikai laipni pajautāja: “Vai
vēlies būt atkal vesels? Tad paņem savu paklāju un ej mājās.” Saticis viņu vēl-
reiz, Jēzus sacīja: “Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas
ļaunāks.” (Skat. Jāņa 5:1-15.)
Nedisciplinētie mācekļi
Iedomājieties ainu augšistabā, kas norisinājās pēdējā vakarā pirms Jēzus
krustā sišanas. Divpadsmit mācekļi ķildojas kā bērni, “kurš no viņiem esot
lielākais” (Lūk. 22:24).
Vai Jēzus norāja viņus par šo muļķīgo strīdu un nevēlēšanos mazgāt citam
cita kājas? Tā vietā Viņš klusu piecēlās, paņēma dvieli un ūdens bļodu, un visa
pasaule noraudzījās, kā dižais Radītājs, ceļos nometies, mazgāja pāris duču
netīru kāju. Viņš pat nomazgāja Jūdas – sava nodevēja – kājas.
Kādu iespēju gan pazaudēja paši mācekļi – mazgāt Dieva Dēla kājas, dienu
pirms Viņa nāves. Kaut viens no viņiem būtu pieteicies: “Lūdzu, Kungs, vai varu
nomazgāt Tavas kājas?” Kādās atmiņās viņš varētu kavēties visā mūžībā!
Jēzus tovakar tajā istabā bija vienīgais, kurš ēda vakariņas netīrām kājām.
Nez kā jutās eņģeļi, tajā noskatoties.
Iedomājieties, kā jutās mācekļi, noraugoties uz Jēzus noliekto galvu pār
ūdens bļodu un jūtot Viņa stiprās galdnieka rokas mazgājam viņu kājas.
Jēzus būtu varējis palūkoties augšup un teikt: “Jūs neticat, ka mans Tēvs
labprāt darītu to pašu ko Es, vai ne? Bet, ja jūs esat redzējuši Mani, jūs esat
91
redzējuši arī Tēvu. Tēvs mīl jūs tikpat stipri kā Es. Ja ar Mani jūs jūtaties brīvi
un nepiespiesti, jūs tāpat jutīsities arī ar Viņu.”
Jūda
Vēlāk Jēzus uzrunāja savu nodevēju. Tomēr Viņš to neatmaskoja pārējo
mācekļu acu priekšā. Kad Viņš teica Jūdam iet un drīz izpildīt savu briesmīgo
nodomu, mācekļi domāja, ka Jūda tiek aizsūtīts pēc ēdiena vai varbūt pat darīt
ko tik cēlu kā ziedojumu izdalīšanu nabagiem.
Kāpēc gan Jēzus neatklāja savu nodevēju pārējiem? Skaidrs, ka viņš to bija
pelnījis! Bet Jēzus nepazemoja šo briesmīgo nodevēju. Padomājiet, ko tas stāsta
par mūsu Dievu!
Pēteris, Jēkabs un Jānis
Tanī naktī Ģetzemanē Jēzus ņēma Pēteri, Jēkabu un Jāni sev līdzi dziļāk
dārzā, kur sākās Viņa sāpīgais pārdzīvojums – atšķirtība no Tēva. Trīs reizes
Viņš atgriezās vietā, kur mācekļi snauda, cerot saņemt kādu atbalstu un mie-
rinājumu savās agoniskajās ciešanās.
Kādu iespēju mācekļi zaudēja – uzmundrināt pašu Dieva Dēlu! Ja vien šie
trīs mācekļi būtu piecēlušies un devušies līdzi Jēzum un, nometušies ceļos, lūguši
kopā ar Viņu! Vai tad tā nerīkotos īsti draugi? Kādas dārgas atmiņas šiem trim
vīriem būtu bijušas! Bet viņi to visu nogulēja. Un Jēzus viņiem neko nepārmeta.
Viņš juta tiem līdzi, redzot, ka viņi ir pārāk noguruši, lai palīdzētu.
Pēteris
Pāris stundu vēlāk Pēteris lādējās un zvērēja, lai tikai pierādītu, ka nav viens
no Kristus mācekļiem. Vēl vairāk – ka nemaz Viņu nepazīstot!
Tad dziedāja gailis, tieši kā Jēzus bija paredzējis iepriekšējā vakarā uzreiz
pēc Pētera lielīgās runas, ka viņš par savu Kungu atdošot dzīvību, pat ja visi
citi Jēzu nodotu.
Pēteris, izdzirdējis gaiļa dziesmu, palūkojās, vai Jēzus to būtu pamanījis.
Būdams uz nāvi notiesāts un jau tik daudz cietis, Jēzus tomēr vairāk raizējās
par savu nomaldījušos mācekli. Viņš pagriezās un uzlūkoja Pēteri.
Ar Pētera tābrīža zināšanām par Dievu viņš bija gatavs saskatīt Jēzus sejā
dusmas un sašutumu. Viņš taču bija to pelnījis! Tā vietā Pēteris redzēja tikai
skumjas, vilšanos un žēlumu Tā sejā, kas iepriekšējā vakarā, ceļos nometies,
bija mazgājis viņa netīrās kājas.
92
Izgājis ārā, Pēteris sāka gauži raudāt (skat. Lūk. 22:54-62).
Drīz pēc tam Templī ienāca Jūda, nometa zemē trīsdesmit sudraba gabalu
un atzinās, ka ir nodevis nevainīgas asinis. Tad arī viņš palūkojās uz Jēzu un
ieraudzīja tās pašas skumjas un žēlumu, kas bija aizskārušas Pētera sirdi, – Tā
sejā, kas iepriekšējā vakarā, ceļos nometies, bija mazgājis arī viņa netīrās kājas.
Vainas apziņas pārņemts, Jūda aizgāja un pakārās (skat. Mat. 27:3-5).
Ja vien Jūda būtu rīkojies tāpat kā Pēteris – uzlūkojis Jēzus seju! Ja vien Jūda
būtu uzmeklējis raudošo Pēteri, un abi mācekļi kopā mestos ceļos un kļūtu par
jauniem radījumiem; kādā ainā gan Debesis būtu varējušas noraudzīties!
Iedomājieties, kā Pēteris jutās visu to sabata dienu. Cik muļķīgi gan viņš bija
rīkojies pēdējās 24 stundas! Augšistabā viņš divreiz bija neapdomīgi izrunājies.
Divreiz apkaunojis sevi Ģetzemanes dārzā. Un vēl parādījis tādu gļēvulību un
nodevību sava Kunga tiesas laikā! Nu Jēzus ir miris, un neko nav iespējams
vērst par labu.
Nav brīnums, ka viņš svētdienas rītā steidzās uz kapu, padzirdējis, ka tas
esot tukšs!
Marija Magdalēna
Tomēr tā bija Marija Magdalēna, kurai tika dāvātas tiesības redzēt augšām-
cēlušos Kristu pirmajai un nest labo vēsti citiem mācekļiem. Marija – no visiem
cilvēkiem tieši viņa, kam bija tik daudz problēmu un vājību (skat. Lūk. 8:2)! Un
tomēr šai augstajai privilēģijai tika izvēlēta tieši viņa. Padomājiet, ko tas mums
stāsta par Dievu, kas tik lielu godu piešķir tādai kā Marija Magdalēna.
Kad Marija atpazina Jēzu stāvam pie kapa, viņa nokrita pie Jēzus kājām un
pielūdza Viņu. Tad Jēzus maigi teica: “Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis
pie Tēva, bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem, ka Es aizeju pie Sava Tēva
un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.” (Skat. Jāņa 20:17.)
Tikai ieklausieties – Jēzus nosauca par brāļiem mācekļus – tos, kuri bija
viņu nodevuši brīdī, kad bija Viņam visvairāk vajadzīgi!
Kad eņģelis apstiprināja Jēzus augšāmcelšanās faktu, viņš deva pavēli Ma-
rijai nest šo vēsti pārējiem: “Dari to zināmu mācekļiem un it īpaši Pēterim,
ka Jēzus ir augšāmcēlies un sagaidīs viņus Galilejā.” (Skat. Marka 16:7; sk. arī
Jāņa 20:19.)
Cik dievišķi skanēja eņģeļa vārdi Marijai: “Un it īpaši pastāsti Pēterim!”
Eņģeļi pielūdza Dievu un apbrīnoja to, kā Viņš izturas pret grēciniekiem.
Šis ir Dievs, ar kuru mēs varēsim pavadīt visu mūžību. Tāpēc, lai arī mēs
93
visi esam grēkojuši, mēs tomēr jutīsimies brīvi un nepiespiesti Tā klātbūtnē,
Kurš mūs tik labi pazīst.
Mums nav jābīstas no Dieva nevainojamās atmiņas, jo Viņa vēlmei piedot
nav robežu. Un Viņš ir apsolījis ne tikai piedot, bet arī izturēties pret mums tā,
it kā mēs nekad nebūtu grēkojuši. Viņš uzgriezīs muguru mūsu grēkiem (Jes.
38:17). Viņš tos iemetīs jūras dibenā (Mih. 7:19)!
Tā nav nekāda mānīšanās vai aizmāršība. Dievs labi zina, kā mēs esam
dzīvojuši. Arī mēs zinām, kādi grēcinieki esam bijuši. Eņģeļi ir noraudzījušies
katrā mūsu solī. Tomēr par spīti visam, mūsu Debesu Tēvs izturēsies pret mums
ar cieņu, it kā mēs vienmēr būtu bijuši Viņa uzticamie bērni.
Vai šis ir tikai solījums vai arī Dievs jau ir nodemonstrējis savu labprātību
šādi izturēties pret bijušajiem grēciniekiem? Kad ķēniņš Dāvids bija miris, Dievs
runāja ar Salamanu par viņa slaveno tēvu.
Un Dievs teica: “Ja vien tu staigāsi Manus ceļus, turēdams Manus likumus
un Manus baušļus, kā staigāja tavs tēvs Dāvids, tad Es vēl pagarināšu arī tava
mūža dienas.” (1. Ķēn. 3:14)
Bet Dāvids bija izdarījis vairākus ievērojamus grēkus. Kā gan Dievs varēja
aprakstīt viņu kā tādu, kas tur visus Viņa baušļus?
Pēc šiem pārkāpumiem ar Dāvidu kaut kas atgadījās. Viņš nāca pie apjaus-
mas, ka Dievs vēlas, lai viņa iekšējais cilvēks būtu patiess. Lūk, kāpēc viņš bija
lūdzis Dievu izmeklēt viņa sirdi un šķīstīt to vietu, kurā rosās cilvēka domas.
Kā atbildi uz šo lūgšanu Dievs viņam dāvāja jaunu sirdi un taisnīgu garu. Un
atkal Dievs varēja runāt par Dāvidu kā par “vīru pēc Sava prāta” (Ap. d. 13:22;
sal. ar 1. Sam. 13:14).
Acīmredzot Dievs tiešām visā nopietnībā uzgriež muguru mūsu grēkiem.
Ja mums būs atļauts ieiet Viņa valstībā, Dievs runās ar citiem par mums, it kā
mēs vienmēr būtu bijuši Viņa uzticīgie draugi. Un, lai mēs justos pavisam ērti,
Dievs nepieļaus nekādas tenkas savā valstībā (skat. Rom. 1:29).
Vai Jēzus sabiedrībā mēs justos ērtāk?
Kuru jūs labprātāk satiktu pirmo Debesu Valstībā – Tēvu vai Dēlu? Esmu
uzdevis šo jautājumu simtiem cilvēku. Vairums no viņiem atteikuši, ka laikam
gan tomēr Dēlu.
Ja nu jūs patiešām pirmo satiktu Jēzu? Un ja pēc brīža Viņš jautātu, vai esat
gatavi iet satikt Tēvu?
Vai jūs atbildēsiet: “Jā, ja vien Tu nāksi man līdzi!”?
94
Un nu jūs stāvat Jēzum blakus, Tēva godpilnajā klātbūtnē. Jūs, galvu noliecis,
cītīgi aplūkojat grīdu.
Tad jūs izdzirdat siltu un skanīgu balsi: “Tu vari Mani uzlūkot, ja vēlies.”
Jūs palūkojaties augšup un ieraugāt seju, kas ir tikpat laipna kā Dēlam. Jūs
sākat atvainoties: “Piedod, Dievs, ka biju nobijies. Jēzus reiz teica – ja esam
skatījuši Viņu, esam redzējuši arī Tevi. Viņš teica, ka Tu mūs mīli tikpat ļoti kā
Viņš un ka vēlies, lai mēs būtu Tavi draugi.”
“Tas nekas,” siltā un skanīgā balss atbild, “tagad tu zini patiesību. Vai tagad
varam būt draugi?”
“Es nebaidos mirt”
Pirms vairākiem gadiem es apbedīju savu bijušo studentu un labu draugu.
Viņš kādreiz bija gaisa spēku komandieris un Otrā pasaules kara laikā vadīja
vairāk nekā 50 bombardēšanas uzlidojumus pāri Eiropai. Kad karš bija beidzies,
mēs satikāmies manās Jaunās Derības grieķu valodas lekcijās, kas viņu gatavoja
sludinātāja amatam. Viņš bija izcils students. Bieži vien mēs pārrunājām mūsu
skatījumu uz Dievu.
Nākamos 35 gadus viņš kalpoja kā visu mīlēts mācītājs. Un nu viņš lēni
mira ar vēzi. Kad stāvēju slimnīcā pie viņa gultas, viņš pastiepa man savu roku
un klusi teica:
“Zini, Grehem, es nebaidos nāves. Un tu zini, kāpēc. Mums abiem taču ir
vienāds skatījums uz Dievu.”

Copyright © 2010 - 2018 Speaking Well of God, Inc. All rights reserved. Terms of Use | Privacy Policy | Website by NewBlood