Home » Written Materials » KALPI VAI DRAUGI? » DRAUDZĪBA UN DIEVA LIKUMI

DRAUDZĪBA UN DIEVA LIKUMI

Esta página también está disponible en: English, Russian, Spanish, Arabic, Estonian, Bulgarian

Ja jūs varētu uzdot Dievam vienu vienīgu jautājumu, kāds tas būtu?

“Es palūgtu kaudzi naudas!” ieķiķinājās izskatīga pusaudze, stāvēdama ar
saviem draugiem pie miesnieka Berija bodes Anglijā. “Kas ir pretlīdzeklis vēzim?
Un kā lai visiem cilvēkiem kļūtu labi?” bija pārējo divu pusaudžu izvēle.

“Vai ir kāds jautājums, ko vēlētos uzdot Jūs?” es vaicāju aizņemtajam mies-
niekam.

“Jā. Es gribētu pajautāt, kāpēc Dievs – ja jau Viņš ir tik visvarens – nepaēdina
bada cietējus Etiopijā.” Bet Berijs jau tika stāstījis par savu vilšanos Dievā, kas
nekad nevienam nepalīdz. “Tāpēc es Viņam vairs neticu.”
Es runāju ar kādu vīrieti no tuvējā ciema, kas vēl aizvien bija stiprs ticībā.

“Kādu jautājumu Jūs uzdotu Dievam – it īpaši, ja varētu jautāt tikai vienreiz?”

“Es Viņam palūgtu precīzāku aprakstu tam, ko un kā Viņš vēlas, lai es
darītu.”

Kembridžas universitātē apsēdos pie kāda sola, lai aprunātos ar pasniedzē-
ju, kurš neslēpa, cik ļoti apbrīno Dievu. “Kādu jautājumu Jūs vēlētos uzdot
Dievam?”

“Es zinu, ka Viņš jau reiz ir uz to atbildējis,” pasniedzējs iesāka. “Tomēr es
gribētu dzirdēt saprotamāku skaidrojumu, kāpēc Viņš izvēlējās rīkoties tieši
tā! Vai tiešām nebija cita ceļa? Un, ja tā, kāpēc?”

Ne pārāk sen vairākās reliģiskās aptaujās bija iekļauts punkts par vissvarīgā-
ko jautājumu, ko cilvēki uzdotu Dievam. Atbildes bija visdažādākās – sākot ar
materiālu labumu prasīšanu (it īpaši tūlītēju veselības stāvokļa uzlabošanu vai
finansiālu atbalstu) un beidzot ar visdziļākajiem jautājumiem par Dievu pašu.
Mācekļu jautājumi bieži vien atspoguļoja viņu egoistiskās bažas – kurš no
viņiem ir vislielākais (skat. Mat. 18:1; Marka 9:34; Lūk. 9:46-48). Viņi par šo
tēmu vēl strīdējās pēdējo vakariņu laikā, īsi pirms Jēzus krustā sišanas! (Skat.
Lūk. 22:24.)

Pirms tam pāris mācekļu – divi brāļi – uzdrošinājās lūgt Dieva Dēlam at-
ļauju Viņa nākamās valstības laikmetā sēdēt visgodājamākās vietās – Viņam
blakus. Viņi pat atveda turp savu māti, lai tā par viņiem aizbilstu un tādējādi
pārliecinātu Kungu sniegt tieši to atbildi, uz kuru viņi tik ļoti cerēja (skat. Marka
10:35-45; Mat. 20:20-28). Lūgums tika noraidīts, un abi brāļi tikai iedzīvojās
pārējo mācekļu dusmās. Un ne jau tāpēc, ka pārējie mācekļi stāvētu tam pāri
un negribētu palūgt Jēzum to pašu!

Ko būtu jautājis Tu?

Ja Tu būtu bijis ar Jēzu un Viņa mācekļiem pēdējā naktī augšistabā un ja
varētu uzdot Jēzum vienu jautājumu, kāds tas būtu?

Ja tur būtu bijis Pāvils, nez ko būtu jautājis viņš? Pēc dažiem gadiem vēstulē
Galatijas ticīgajiem viņš uzdeva jautājumu, ko būtu pienācies uzdot mācekļiem
tajā naktī augšistabā. Pāvila jautājums bija: “Kāpēc tad ir dota bauslība?” (Gal.
3:19)

Daudzi no mums ir pievienojušies Pāvilam šajā jautājumā. Mums patīk tas,
ko Jēzus stāstīja par brīvību, draudzību, mīlestību un uzticēšanos. Mēs arī no
pieredzes zinām, ka neko no tā nevar pavēlēt. Kāpēc tad Dievam vajadzēja izdot
tik daudz likumu? Kāpēc Viņam vajadzēja pavēlēt saviem bērniem mīlēt Viņu un
citam citu, piedraudot ar šausmīgām sekām, ja gadījumā viņi tam nepaklausītu?
Vai tādā veidā drīzāk nevar radīt bailīgus, saīgušus un pat dumpīgus kalpus,
nevis uzticamus un saprotošus draugus? Kāpēc Dievs izvēlējās tādu risku?
Dažiem no mums patīk arī tas, ko Jēzus sacīja par runāšanu skaidri un sa-
protami. Kad cilvēki runā par Dievu un glābšanu, ir tik daudz ‘mīklu’. Tomēr, ja
Dievs dod priekšroku vienkāršai un saprotamai valodai, kāpēc Viņš lika Mozum
iedibināt tik sarežģītu ceremoniju un upuru sistēmu ar visiem tiem dīvainajiem
simboliem un metaforām? Vai tad šī mistiskā un pompozā padarīšana nepa-
lielinās attālumu starp Tēvu un Viņa bērniem, ja domāšana un runāšana par
Dievu būs tik sarežģīta? Kāpēc Dievs izvēlējās šādi riskēt?

Vēstulē galatiešiem 3:19 Pāvils pats atbild uz savu jautājumu. “Kāpēc tad ir
dota bauslība? Pārkāpumu dēļ tā ir klāt pielikta.” (Gal. 3:19)

Taču sengrieķu vārds “dēļ” var arī nozīmēt “ar nolūku kaut kā dēļ”. Tāpēc
Labās vēsts Bībelē (Good News Bible) lasām, ka bauslība tika pievienota “ar
nolūku, lai parādītu, kas ir netaisnība”. Savukārt Revidētā angļu Bībele (Revised
English Bible) paskaidro, ka “tā tika klāt pielikta, lai netaisnību padarītu par
likumpārkāpumu”.

Viens šķiet skaidrs. Ja Dieva tauta būtu uzvedusies kā nākas, nebūtu vajadzī-
bas pievienot bauslību. Kā jaunajam sludinātājam Timotejam tika skaidrots –
“bauslība nav dota taisnam, bet netaisniem un nepaklausīgiem, bezdievīgiem
un grēciniekiem, negantiem un nesvētiem, tēva un mātes slepkavām, cilvēku
kāvējiem, netikļiem, vīru piegulētājiem, cilvēku pārdevējiem, melkuļiem, zvē-
resta lauzējiem un kas vien vēl ir pretim veselīgai mācībai” (1. Tim. 1:9,10). Bet
Filipa Bībeles tulkojumā lasām: “Bauslība nav īsti domāta labajiem cilvēkiem,
bet gan tiem, kam sveši gan principi, gan paškontrole.”
Dievs pievienoja bauslību, jo zināja, ka mums tā ir vajadzīga.
Kā lai atrod īsto nozīmi?

Pat tad, kad Pāvils bija kļuvis par Dieva draugu, viņam joprojām bija iera-
dums runāt nedaudz ‘mīklaini’ – lai gan, manuprāt, viņa teoloģiskie skaidrojumi
nemaz nav tik ļoti mīklaini, kā tas šķiet dažos tulkojumos.
Izrādījis savu daiļrunību un erudīciju tuvējā Atēnu pilsētā (skat. Ap. d. 17:22-
31), Pāvils informēja Korintas ticīgos, ka turpmāk runāšot par Dievu skaidri un
saprotami (skat. 1. Kor. 2:1-5). Tomēr apustulis Pēteris ar visu cieņu piezīmēja,
ka Pāvila vēstulēs ir “kas grūti saprotams, ko nemācītie un svārstīgie ļaudis
sagroza” (2. Pēt. 3:16).

Tieši šī iemesla dēļ, lasot Pāvila rakstīto, manuprāt, ir īpaši svarīgi lasīt nevis
pa pantiem vai fragmentiem, bet veselām vēstulēm jeb ‘grāmatām’, lai dotu
Pāvilam pelnīto iespēju izteikt savu domu skaidri un saprotami.

Pāvils pastāvīgi uzsver patiesību par Dievu, kas ir pamats mieram un brīvībai,
tādai mīlestībai un uzticībai, kāda tā bija Dieva draugam Ābrahāmam. Pāvils
beidzot bija sapratis, ka tik dārgas lietas nevar iegūt ar varu, kā jau Dievs to
bija atklājis pravietim Caharijam. Tās nevar arī nodrošināt ar likumu, bet var
nākt tikai kā atbildes reakcija uz maigo, bet pastāvīgo un pārliecinošo patiesības
demonstrējumu. Tajā pašā Vēstulē galatiešiem Pāvils izklāsta, ka tādas īpašības
kā “mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, brīvprātība, uzticamība, lēn-
prātība, atturība” – it visas ir “Gara augļi” (Gal. 5:22).

Kamēr Patiesības Gars pacietīgi turpina savu darbu, lai cilvēkus apgaismotu
un pārliecinātu, Dievs izmanto daudzus un dažādus līdzekļus, lai kontrolētu
un aizsargātu savus bērnus laikā, kad viņiem dota iespēja mācīties patiesību.
Dieva likumiem ir īpašs mērķis.

Mūsu “Pavadonis” ceļā pie Kristus

Bauslība jeb likumi, Pāvils turpina galatiešiem skaidrot 3. nodaļā, kalpo kā
‘uzraugs’ (RSV Bībeles tulkojumā), ‘disciplinētājs’ (NRSV) vai ‘skolmeistars’
(Karaļa Džeimsa vecajā versijā). Tā tika iedibināta, ‘lai rūpētos par mums’ (REB),
‘līdz Kristus nāks’ (NRSV), jeb ‘lai vadītu mūs pie Kristus’ (NIV).
Goodspeed American Jaunās Derības versija ļauj izmantot vairākus iespējamos
tulkojumus no sengrieķu valodas: “Tātad bauslība ir bijusi mūsu pavadonis ceļā
pie Kristus. (..) Bet nu, kad ticība ir atnākusi, mēs vairs neesam mūsu pavadoņa
uzraudzībā.” (Gal. 3:24,25)

Tie, kas uzauguši ar Karaļa Džeimsa tulkojumu, ir pieraduši pie skaidrojuma,
ka “bauslība ir mūsu skolmeistars, kas ved mūs pie Kristus”. Kad šis tulkojums
tika publicēts pirmoreiz – 1611. gadā –, vārdi ‘ved mūs’ bija iespiesti slīprakstā,
lai norādītu uz to, ka tie ir pievienoti. Senie grieķi teica vienkārši – “bauslība
bija uz Kristu”. Kā tas īsti domāts, ka bauslība bija “uz Kristu”, nācās saprast no
konteksta, ko Pāvils teicis šajā vēstulē un citviet Rakstos.

‘Skolmeistars’ tomēr nav diez cik piemērots tulkojums, jo tas balstās uz katra
cilvēka individuālu izpratni, kas tad ietilpst skolotāja pienākumos. Zēnu skolā
jeb Schola Grammatica Watfordensis, kurā mācījos, mūsu skolmeistari ne tikai
mūs mācīja, bet arī bargi pārmācīja, lai gan viņu pamatfunkcija bija mācīt.
Ja Pāvils būtu gribējis, lai mēs saprotam, ka bauslība tika pievienota, lai kal-
potu kā mūsu skolotāja, viņš būtu izmantojis citu vārdu, piemēram, ‘didaskalos’,
no kā radies vārds ‘didaktisks’ jeb ‘pamācošs’. Tomēr termins, ko izvēlējās Pāvils,
ir ‘paidagogos’. Tā kā šis vārds ir pamatā vārdam ‘pedagogs’, nav grūti saprast,
kāpēc tik vienkārši radies tulkojums ‘skolmeistars’, ko lietoja arī vairums citos
angļu tulkojumos, kas radušies pirms Karaļa Džeimsa versijas līdz pat Tindālam,
kurš savu tulkojumu ar seno pareizrakstību izdeva 1534. gadā. Katoļu Reimsa
Jaunā Derība, kas tika tulkota no latīņu valodas 1582. gadā, šo vārdu vienkārši
atstāja, kā ir, – ‘pedagogs’.

Grieķu valodas termins ‘paidagogos’ jeb, burtiski tulkojot, ‘zēnu vadītājs’
īstenībā nozīmē pavadoni, parasti vergu, kam tika uzticēts uzraudzīt bērnus.
Viens no viņa pienākumiem bija pavadīt zēnus uz skolu un no tās, lai aizsargātu
viņus un neļautu iekulties nepatikšanās. Viņš nebija skolotājs. Skolotājs bija
skolā. Kad bērni bija izauguši pietiekami lieli, lai atbildētu par savu rīcību un
tiktu galā paši, viņi vairs neatradās šāda pavadoņa uzraudzībā gluži vienkārši
tāpēc, ka tas vairs nebija vajadzīgs.

Pāvils skaidro, ka Dievs pievienoja bauslību, lai tā pildītu līdzīgu funkciju
kā bērnu pavadoņi. Bet par kādu bauslību Pāvils īsti runā? Dievs taču devis tik
daudz dažādu priekšrakstu. Kurš likums ir mūsu pavadonis ceļā pie Kristus?
Morālais? Ceremoniālais? Kāds cits? Pāvils to nenorādīja.

Tomēr viena lieta ir skaidra. Dievs, kurš izdeva visus šos likumus, ir Tas
pats, kurš nāca ar Jāņa 15:15 aprakstīto draudzības piedāvājumu.
Ir cilvēki, kas apgalvo, ka tā nav mūsu darīšana – prātot, kāpēc Dievam
bija jāizdod tik daudz likumu. Tā runā kalpi. Jo pats Visuma Valdnieks mūs ir
aicinājis mēģināt lietas izprast, un tieši to draugi vēlas.

Neveiksmes Dieva bauslības izprašanā noved pie nedomāšanas, iekaltas
paklausības, par ko Kungs runā Jesajas grāmatā: “Šī tauta Man tuvojas tikai
ar savu muti un Mani godā tikai ar savām lūpām, bet ar savu sirdi ir tālu nost
no Manis, un viņu bijība Manā priekšā ir tikai ārīgi iemācīta cilvēku ieraža.”
(Jes. 29:13)

Izlasīsim šo tekstu Labās vēsts Bībelē: “Šie cilvēki teic, ka pielūdz Mani, bet
viņu vārdi ir bezjēdzīgi, un viņu sirdis ir kaut kur citur. Viņu reliģija nav nekas
vairāk kā cilvēciski priekšraksti un tradīcijas, kuras viņi vienkārši iemācījušies
no galvas.”

Bībelē vārds ‘sirds’ bieži lietots, lai apzīmētu iekšējo cilvēku, vietu, no kurienes
nāk cilvēka domas, jūtas un attieksme. Piemēram, Marka evaņģēlijā minēts, ka
daži rakstu mācītāji ‘domāja savās sirdīs’ (Marka 2:6).

Pravietis Jeremija ilgojās pēc dienas, kad Dievs piepildīs savu apsolījumu:
“Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs.” (Jer. 31:33)
Kad Dievs Mozum iedeva Desmit baušļus, lai viņš tos nodotu tālāk Israēla
tautai, tie bija uzrakstīti uz akmens plāksnēm. Ja Dievs būtu gribējis no saviem
ļaudīm tikai aklu, nedomājošu paklausību, diez vai Viņš būtu solījis rakstīt
savu bauslību viņu sirdīs, kas ir saprāta centrs. Viņš to būtu atstājis iegravētu
akmenī, lai tikai darītu zināmas savas prasības.

Apustulis Pāvils bija cilvēks ar ievērojamu gudrību. Viņš dedzīgi vēlējās
saprast un izskaidrot Dieva bauslības nozīmi un mērķi. Kā draudzīga Dieva
draugs viņš zināja, ka drīkst brīvi pajautāt: “Kam tad domāta bauslība?”
Jo vairāk Pāvils pētīja Desmit baušļus, jo vairāk viņš tos apbrīnoja un atzina
par jēgpilniem. Viņš stāstīja ticīgajiem Romā: “Mans iekšējais cilvēks ar prieku
piekrīt Dieva bauslībai.” (Rom. 7:22) Akmenī iegravētais likums bija ierakstīts
arī viņa sirdī.

Ceremoniālo likumu mērķis

Un kā ir ar tiem visiem upuriem un ziedojumiem, mīklainajiem rituāliem un
ceremonijām? Vai arī tās jāiekļauj Pāvila skaidrojumā, ka bauslība ir mūsu ‘pa-
vadonis ceļā pie Kristus’ un skaidri saprotami pārstāv patiesību par Dievu?
Bieži vien Vecās Derības pravieši skaidroja – ja reliģiskie priekšraksti nepalīdz
cilvēkiem iepazīt Dievu un kļūt laipnākiem citam pret citu, tad visi upuri un
ceremonijas zaudē jēgu, jo nav sasnieguši sākotnējo mērķi. Viņi gan neteica,
ka šie rituāli būtu jāpārtrauc. Tos bija iedibinājis pats Dievs. Viņi vienkārši
uzsvēra, ka nekas nav svarīgāks par Dieva iepazīšanu.

Dieva Vārdā ir Hozejas vēstījums Viņa tautai: “Jo Man ir prieks par mīlestību
un ne par upuriem nokautiem lopiem; Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne
dedzināmie upuri.” (Hoz. 6:6)

“Es dodu priekšroku tam, ka Mani ļaudis Mani pazīst, nevis ka viņi Man
dāvā dedzināmos upurus,” lasām Labās vēsts Bībeles versijā.
Jeremija paredzēja: kad Dieva bauslība būs ierakstīta cilvēku sirdīs, “tad
nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdami: Atzīstiet To Kungu! – jo
visi Mani pazīs” (Jer. 31:34).

Bībelē senebreju un sengrieķu valodas vārdi ‘zināt’ jeb ‘pazīt’ var nozīmēt
vairāk nekā virspusēju pazīšanos vai zināšanas. Atkarībā no konteksta ‘pazīt’ var
iekļaut novērtējošu attieksmi un atzinību, attiecības ar kādu, ko augstu vērtējat.
Pāvils raksta korintiešiem: “Ja kas Dievu mīl, to Dievs ir atzinis.” (1. Kor. 8:3)
Dievs pazina Ābrahāmu, un Ābrahāms pazina Dievu. Tāpēc viņi varēja būt
tik labi draugi. Kad Dievs dara zināmu, ka vēlas, lai mēs Viņu pazītu, Viņš mūs
aicina kļūt par Viņa draugiem.

Dieva likumi neapdraud draudzību
Vai jūs spētu būt draugos ar tādu Dievu, kas iedibinājis untumainus liku-
mus, tikai lai parādītu savu autoritāti un pārbaudītu mūsu labprātību Viņam
paklausīt? Vai jūs vēlētos tādu Dievu iepazīt? Vai jūs vēlētos ar Viņu kopā
pavadīt mūžību?

Es zinu, ka daudzi patiešām tic, ka Dievam ir svarīgi uztiept cilvēcei vismaz
dažus likumus, kuru loma nav nekas cits kā vien pārbaudīt, vai mēs Viņam
klausām vai ne. Jo citādi izrādītos, ka mēs tikai saprāta vadīti darām to, kas
mums pašiem šķiet pareizs.

Ja tā ir patiesība, ka daži likumi tiešām nav saprotami, tad jau nav jēgas
censties izprast to būtību. Mums vien atliek noliekt galvas kā nesaprātīgiem
kalpiem, kas tikai dara to, ko kungs liek.

Jā, es esmu ar mieru noliekt galvu. Bet es paklanos apbrīnā par mūsu Radī-
tāja izvēli – Viņš, kuram ir visas tiesības būt kaprīzam, ir izvēlējies pret mums
izturēties pilnīgi pretēji.

Kad cilvēks izlec no lidmašīnas, kas lido 5000 pēdu augstumā, viņš var arī
neattaisīt savu izpletni. Nav jau neviena, kas viņu piespiestu to darīt. Cilvēks
var sacīt savā prātā: “Man noriebies pildīt instrukcijas.” Šī ir viņa lielā iespēja
parādīt savu neatkarību no noteikumiem. Tomēr, ja ir vēlēšanās dzīvot un lidot
arī nākamajā dienā, viņš rīkojas visai saprātīgi, ja izpletni attaisa!

Iedomājieties Dieva Desmit baušļus. Daži domā, ka šie likumi ir untumaini
un ierobežo mūsu brīvību. Taču, ja mēs tiešām ievērotu šos likumus tā, kā tos
īstenoja Jēzus, vai mēs kādā ziņā būtu ierobežoti? Jēkabs Dieva baušļus sauc
par “ķēnišķīgajiem svabadības likumiem” (skat. Jēk. 2:8-12).

Jēzus un Pāvils piekrīt Mozum, ka ievērot Desmit baušļus nozīmē mīlēt
Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu. Pāvila rakstu kopsavilkums
skan tā: “Jo, kas otru mīl, tas ir piepildījis bauslību. Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt
laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot un vēl citi baušļi,
apkopojami vienā likumā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība tuvā-
kajam ļaunu nedara: tātad bauslības piepildījums ir mīlestība.” (Rom. 13:8-10;
skat. arī Mat. 22:36-40; 5. Moz. 6:5; 3. Moz. 19:18.)

Lai būtu drošs, ka mēs saprotam, ko īsti nozīmē ‘mīlēt’, Pāvils to skaidro
vēstulē Korintas draudzei: “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā ne-
skauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē
savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību,
bet priecājas par patiesību.” (1. Kor. 13:4-6)

Iedomājieties, kā būtu dzīvot sabiedrībā, kur visi uzvestos šādi. Kur ikvienam
varētu uzticēties, neviens neizmantotu otru, un sievietes un bērni varētu droši
pastaigāties pa ielām jebkurā diennakts stundā.

Tagad apdomājiet desmito no baušļiem. Vārdi “Tev nebūs iekārot” patie-
sībā aizliedz jebkādu ļaunu tieksmi. Iedomājieties sabiedrību, kurā cilvēki ne
tikai nekad nedara neko sliktu, bet pat to nevēlas! Nav vajadzības pavēlēt šiem
cilvēkiem, lai tie beigtu melot, zagt, slepkavot, būt nepacietīgiem vai savtīgi
pieprasīt savu labumu. Desmit baušļus vairs neatradīsiet pakarinātus pie kādas
sienas. Visi jau ir atzinuši, ka ir prātīgi dzīvot saskaņā ar tiem.
Paklausīgs kalps vai paklausīgs draugs?

Ja Tu esi ticīgais, kas vēlas pildīt Dieva gribu, kur tu īsti rodi vēlēšanos
paklausīt?

Vai Tu saki: “Es tā daru, jo Dievs man ir licis tā darīt, un Viņam ir vara
atalgot vai iznīcināt.”? Vai Tu neslepkavo un nepārkāp laulību tikai tāpēc, ka
Dievs ir teicis – tev nebūs tā darīt? Vai Tu gribi teikt, ka citādi to darītu, bet
nevari atļauties iedzīvoties Dieva dusmās?

Šādi runā bailīgie kalpi. Tādas runas piedien iesācējam vai mazam bērnam.
Bet tas norāda uz to, ka Dieva likumi šādu cilvēku izpratnē ir tikai bezjēdzīgas
kaprīzes. Šāda veida paklausība arī nerunā neko labu par pašu Dievu.
Vai arī Tu saki: “Es tā rīkojos kā ticīgais, jo Dievs man tā ir licis, un es Viņu
mīlu un gribu iepriecināt.”? Vai tikai tāpēc Tu nezodz un nemelo? Tu tajā neredzi
nekā slikta, bet vienkārši tik ļoti vēlies iepriecināt Dievu. Kaut kāda iemesla pēc
Dievam nepatīk, ja melo un zog, un, tā kā Viņš ir bijis tik žēlsirdīgs, tu izjūti
kā savu pienākumu Viņu iepriecināt. Būtu tikai godīgi izrādīt savu pateicību
šādā veidā.

Arī šīs ir kalpu runas. Un arī šādi runā iesācējs vai mazs bērns. To pat varētu
saukt par progresu, kas seko pēc paklausības, ko motivē bailes no soda un kāre
pēc atalgojuma. Taču tādā gadījumā Dieva baušļi tomēr ir Viņa kaprīze, kas
neliecina neko labu par Viņa raksturu un valdīšanas stilu.

Pastāv vēl kāda motivācija, kas liek paklausīt. Varbūt arī Tu domā šādi: “Es
tā rīkojos, jo esmu to atzinis par labu un prātīgu, un manī aizvien vairāk pie-
aug apbrīna un cieņa pret Dievu, kas šos likumus radījis un pavēlējis tos pildīt
jau toreiz, kad biju nepieaudzis un nesaprātīgs. Un, tā kā vēl joprojām esmu
savā ziņā nepieaudzis un nezinošs, es vēlos uzticēties un paklausīt Tam, kura
padomi vienmēr izrādījušies gudri, kad Viņš liek darīt ko tādu, kas sniedzas
pāri manai pašreizējai saprašanai.”

Šādu liecību varētu sniegt tikai saprotošs draugs. Un tā runā arī par labu
Dievam kā apbrīnas un uzticēšanās vērtam Draugam.

Kad Dievs lūdza savam draugam Ābrahāmam upurēt dēlu, Ābrahāms pa-
zina Dievu pietiekami labi, lai, pirmām kārtām, atpazītu Viņa balsi un uzreiz
paklausītu šai neticamajai pavēlei. Tomēr visa garā ceļojuma laikā, kamēr viņi
devās uz upura vietu, Ābrahāms godbijīgi jautāja: “Kāpēc?” Prātodams tajā gais-
mā, kādā viņš pazina Dievu, Ābrahāms nonāca pie secinājuma – vai nu Dievs
viņam dos kādu aizstājēju, vai arī uzcels dēlu no mirušajiem. Dieva draugam
bija taisnība! (Skat. 1. Moz. 22:8; Ebr. 11:19.)

Tajā skumjajā dienā, kad nobeidzās mūsu vācu dogs, mēs par mierinājumu
iegādājāmies angļu doga kucēnu. Lai gan tagad Mollija, kā mēs viņu nosaucām,
sver gandrīz 150 mārciņas, viņa joprojām uzvedas kā kucēns, un viņas etiķete
iekštelpās joprojām ir tālu no pilnības. It īpaši tas jāsaka, ja runa ir par dārzu,
kur Mollija ātri vien izrādīja nevaldāmu apetīti uz mūsu hibiskrožu krūmu
sārtajiem ziediem.

Sunene drīz vien aptvēra, ka mums nepavisam nepatīk skatīties, kā viņa
skraida ap baseinu, skaisto ziedlapiņu atliekām karājamies pie viņas purna.
Pakāpeniski ieviesās noteikums, ka viņa pat nedrīkst pieskarties šīm kārdino-
šajām puķēm.

Mollija ir ļoti mīļš suns un, šķiet, ļoti dedzīgi vēlas mūs iepriecināt. Apjaušot,
ka ir radījusi mūsos jelkādu nepatiku, viņa izskatās tik nomākta. Ar to pietika,
lai viņa nepārkāptu šo noteikumu. Tas ir, kamēr viņai likās, ka mēs skatāmies!
Toties, kad Mollija ievēroja, ka esam iegājuši mājā, nekas viņu netraucēja doties
atpakaļ un no jauna uzbrukt jaukajām rozēm.

Kad vien to redzējām pa logu, uzreiz skrējām ārā un atgādinājām viņai
par aizliegumu. Mums nevajadzēja to atkārtot daudz reižu, lai Mollijai ataustu
gaisma, ka pat tad, kad viņa mūs neredz, ik reizi, kad viņa pārkāps noteikumus,
mēs vienalga nez no kurienes uzradīsimies. Varbūt viņa ievēroja mūs stāvam
aiz loga?

Nu jau tikai retumis redzam viņu sēžam pie hibiskrožu krūma – tikai vē-
rojot gardos ziedus. Laiku pa laikam viņa paskatās pār plecu uz mājas logiem,
cenzdamās saskatīt, vai mēs viņu vēl aizvien vērojam.
Mēs neceram, ka Mollija visu pārdomās un pati nolems, ka nav jēgas iz-
nīcināt rozes. Mums pietiek ar to, ka viņa mums paklausa aiz mīlestības un
vēlmes mūs iepriecināt.

Tomēr Dievs būtu visai vīlies, ja viņa saprātīgie bērni klausītu Viņam kā
mīloši, labi dresēti suņi.

Kāpēc tu tīri zobus?

Kad biju mazs, man bija jādala istaba ar saviem brāļiem. Katru vakaru māte
ienāca mums sakārtot segas. Stāvot pie mūsu gultām, viņa bieži vien pajautā-
ja: “Vai tu pielūdzi Dievu? Vai esi lasījis Bībeli? Vai nomazgāji kaklu? Vai esi
iztīrījis zobus?” Ja atbilde bija ‘nē’, māte pieprasīja, lai tas tiktu izdarīts, pirms
dodos pie miera.

Tolaik galvenais iemesls, kāpēc tīrīju zobus, bija tas, ka māte to lika. Es viņu
mīlēju un vēlējos viņas atzinību. Pie tam, ja es izrādītu dumpīgu attieksmi, tas,
iespējams, nozīmētu vēl vienu pamācību virkni uz trepju apakšējā pakāpiena.
Toties tagad, kad esmu paaudzies, man nav vajadzības pēc kāda, kas liktu
tīrīt zobus. Man tas šķiet tik saprātīgi, un pie tam es zinu, kas notiks, ja zobus
netīrīšu. Ik reizi, kad apmeklēju savu draugu zobārstu, atkal un atkal izlasu neatvairāmo plakātu uz kabineta sienas: “Jums jātīra tikai tie zobi, kurus vē-
laties paturēt!”

Ja mana māte atkal parādītos pie manas gultas un vēlreiz uzdotu tos pa-
šus jautājumus, vai, jūsuprāt, es purpinātu: “Te nu mēs esam, atkal zem liku-
ma…”?

Nē, man būtu prieks dzirdēt viņu vaicājam: “Grehem, vai esi iztīrījis zobus?”
Es vēlētos pateikties viņai par tiem gadiem, kad viņa lika man tīrīt zobus. Jo šī
iemesla dēļ man vēl ir ko tīrīt.

Un es vēlētos pateikties viņai par to, ka viņa palīdzēja man saprast, kāpēc
Dievam mūsu nesaprašanas un nenobriedušā rakstura dēļ bija jāizdod tik daudz
likumu.

Copyright © 2010 - 2018 Speaking Well of God, Inc. All rights reserved. Terms of Use | Privacy Policy | Website by NewBlood